ES SMEJOS PAR ĒNĀM [4.nodaļa; part1]

4.nodaļa - part1.

Pauls - Elizabete?
Elizabete - Jā, un kas jūs būtu?
Pauls - Mani sauc Pauls. Es vēlējos aprunāties ar jums.
Elizabete - Nāciet iekšā.

Pauls lēnām seko Elizabetei.
Elizabetes māja ir gaiša un maigās krāsās. Pēc tās uzreiz var pateikt, ka te dzīvo jauki cilvēki, jo nav neviena tumša akcenta.

Elizabete - Sēdieties. Ko tad jūs vēlējāties?
Pauls - Es vēlos, lai jūs pastāstiet man kaut ko par Maknotu dzimtu.
Elizabete - Es nezinu, ko lai jums stāstu. Jo es nevienu nepazīstu no šīs dzimtas.
Pauls - Dzimtais ir cits uzvārds. Man likās, ka jūs esiet saistīta ar šo dzimtu, tāda kā radiniece.

Elizabete pasmaida un pakrata galvu.

Elizabete - Nē, Paul! Esmu saistīta tikai ar Māleru ģimeni un dzimtu. Mana ģimene tikai nedaudz pazina Maknotus. Māleri te ieradās ilgu laiku pēc tam, kad ieradās šī ciemata pirmā dzimta.
Pauls - Tātad jūs neko nezināsiet par jauno Maknotu dzimtu.
Elizabete - Es zinu to, ka viņi atrodas šajā ciematiņā. Viss.
Pauls - Paldies par to pašu.
Elizabete - Man žēl, ka nespēju palīdzēt.
Pauls - Nekas. Viss labi. Es nu došos.

No augšstāva nonāca lejā Elizabetes meita, Violeta.

Pauls - Sveika.
Violeta - Sveiks. Esmu Violeta.
Pauls - Esmu Pauls. Prieks iepazīsties. Es nu skriešu, man darīšanas. Paldies par to pašu.

Pauls pamāj un aiziet prom.

Violeta - Ko viņš vēlējās?
Elizabete - Uzzināt kaut ko par Maknotu dzimtu.
Violeta - Un tu kaut ko teici?
Elizabete - Protams, ka nē. Nevienam nav jāzina.

Elizabete pasmaida un dodas uz virtuvi. Violeta atbild smaidam.

***

Pauls ienāk mājā un redz, ka Dāvids izklaidējas ar kādu meiteni.

Pauls - Es jums traucēju?
Dāvids - Nē. Mēs tikai runājamies, maigojamies un viss. Atvaino dārgā, man jāaprunājas ar jaunāko brāli.

Dāvids pieceļas un pasauc Paulu uz kabinetu.

Dāvids - Stāsti!
Pauls - Elizabete nezina. Neviens nezina. Viņa nav saistīta ar šo ģimeni. Kā izrādās Māleri ir un palikuši Māleri.
Dāvids - Nejauki. Ko lai dara? Cik mums ilgi būs te jāpaliek? Man jau apnika.
Pauls - Dodies prom, es došu ziņu, kad vari atgriezties.
Dāvids - Tu jau vēlētos.
Pauls - Protams.

Dāvids ielej dzērienu divās glāzēs un pasniedz vienu Paulam.

Dāvids - Atceries, es vairs nekur nepazudīšu. Tas akmens interesē ne tikai tevi, bet arī mani. Aizmirsti par tādu dāvanu priekš tevis.
Pauls - Tā dāvana būtu ne tikai priekš manis, bet priekš visiem. Atceries, kaut ko sliktu izdarīsi, nogalināšu. Es zinu, ka tev nepatīk, ja tā saka, bet pats padomā, ko esi nodarījis.

Pauls noliek uz galda glāzi.

Pauls - Un necenties man iebarot sargofīniju. Alkoholā to var just pastiprināti.

Pauls iziet no istabas, bet Dāvids met glāzi pret durvīm.

Dāvids - Nolādētais idiots!

***

Adrians - Māsiņ, pie tevis ciemiņš!
Līga - Ciemiņš? Pasaki, lai ienāk.
Pauls - Sveika!

Līga strauji pacēla galvu un paskatījās uz Paulu. Nejauši uz viņas lūpām parādījās smaids. Viņa nosarka, jo nebija ko tādu gaidījusi.

Līga - Sveiks! Apsēdies!
Pauls - Paldies.
Līga - Cerams, ka šoreiz neatteiksies no dzēriena. Tēju, kafiju vai sulu?
Pauls - Varētu tēju.

Līga pasmaida un dodas gatavot tēju.

Adrians - Es došos uz treniņu.
Līga - Cerams, ka ne uz glāzīšu celšanas treniņu.
Adrians - Nesāc nu atkal. Uz futbolu.
Līga - Pēc tam?
Adrians - Uz mājām.
Līga - Tad lai pēc trīs stundām uzreiz uz mājām.

Adrians smejas un paklanās.

Adrians - Klausos kundze!
Līga - Ej, tu kavē.

Adrians pamāj un aiziet prom.
Līga atspiežas pret virtuves skapīti un lūkojas uz Paula.

Pauls - Tu labi izskaties.
Līga - Paldies. Ko tu vispār vēlējies?
Pauls - Aprunāties. Šeit nevienu nepazīstu, izņemot tevi.
Līga - Tu dzīvo te?
Pauls - Jā, ar savu brāli.
Līga - Jauki.

Līga pagriežas un sāk taisīt tēju.

Līga - Tev ar cukuru?
Pauls - Trīs karotītes. Kā tava kāja?
Līga - Viss kārtībā. Apsēdies dīvānā.
Pauls - Labi. Vēlējos pajautāt..Ko tu dari sestdien?

Līga aiz uztraukuma nedaudz uzlej uz rokas sev karstu ūdeni.

Līga - Velns! Piedod! Es neko. Vismaz nekas nav ieplānots.
Pauls - Drīkst tevi uzlūgt uz vakara pastaigu, pulksten astoņos vakarā?
Līga - Uhh... Labi. Lūdzu tava tēja.

Līga pasniedz Paulam tēju. Pauls novelk savu ādas jaku un atspiežas dīvānā. Līga apsēžas otrpus galdam, pretim Paulam.

Pauls - Tev jauka māja.
Līga - Paldies. Te dzīvojušas četras paaudzes. No ārpuses viss mainīts, bet iekšpusē  nekas. Viss no dabīgā koka. Es brīnos, ka nekas nav bojājies.
Pauls - Manas dzimtas mājas atradās Vācijā. Te, Latvijā, dzīvojušas tikai divas paaudzes, ieskaitot mūsu.
Līga - Kāpēc jūs te esat pārcēlušies?
Pauls - Te arī ir labi. Bet īstenībā mūsu māju nodedzināja.
Līga - Šausmas. Kāds no tavas ģimenes to piedzīvoja?
Pauls - Jā, mans brālis.
Līga - Traki, ka tā notiek ar dzimtas mājām. Varbūt tev aukstu ūdeni vai ledu pievienot?
Pauls - Aukstu ūdeni. Tu laikam biji samulsusi, ka es ierados pie tevis.
Līga - Es vēl jo projām tāda esmu. Sākumā tas bija dīvaini. Bet tad pieradu.

Līga iesmējās un aizgāja ieliet glāzē ūdeni.

Pauls - Laikam sākumā vajadzēja pabrīdināt.
Līga - Ir labi tāpat.

Līga pielej ūdeni klāt Paula tējai un atkal apsēžas savā vietā.

Pauls - Jūs ar brāli divatā dzīvojat?

Pauls iedzer tēju un pēkšņi sāk klepot.

Līga - Kas notika?

Līga pieskrien klāt Paulam un dot Paulam padzerties ūdeni. 

Pauls - Kas tā par tēju?
Līga - It kā parastā piparmētra.
Pauls - Man pret piparmētru alerģija. Jau kopš bērnības nedrīkstu dzert. Tā ir pārāk asa.
Līga - Nu jā. Maniem vecākiem tas pats bija. Laikam nav retums ar šādu alerģiju.

Līga pieliecas un sāk glāstīt Paulam galvu,

Līga - Viss kārtībā?
Pauls - Viss labi. Paldies.
Līga - Mana vaina. Vienmēr jāpajautā cilvēkiem par tēju. Piedod! Varbūt vēl ūdeni?
Pauls - Nē, paldies!

Līga apsēžas savā vietā.

Līga - Paldies!
Pauls - Nekas, neuztraucies.

Pauls paskatās telefonā.

Pauls - Man būs jādodas. Svarīgas lietas jānokārto.
Līga - Protams. Man pašai dažas lietas jāizdara.
Pauls - Tad līdz sestdienai.
Līga - Visu labu.

Pauls dodas prom, bet Līga atkal ņem rokās savus radurakstus un sāk lasīt.

***

Pauls ierodas uz satikšanās vietu. Viņš neredz nevienu. 
Pēkšņi pie viņa pieskrien kāds un nogrūž uz zemes.

Maks - Sveiks Paul! Nu ko, atkal tiekamies.
Pauls - Ko tev vajag?
Maks - Akmeni. Tagad!
Pauls - Un no kurienes es to izraušu? Akmens nav, kā tu nesaproti?
Maks - Ir, bet jānoskaidro kur.

Pauls pieceļas sēdus.

Pauls - Tu esi un būsi stulbs lops.
Maks - Kā vienmēr komplimenti no tavas puses.
Pauls - Tu varbūt beidzot vari no mums aiziet uz visiem laikiem?
Maks - Kamēr akmens nav atrasts, tikmēr nē. Es jūs vajāšanu.
Pauls - Es labprāt atrastu to akmeni, lai gan tu, gan Dāvids dotos prom.
Maks - Pat brāli tu ienīsti.

Maksam kāds pieskaras pie muguras.

Dāvids - Mēs viens otru ienīstam. Tev laiks mest mieru mūsu vajāšanai. Savādāk sāks tevi vajāt un laimīgs tu noteikti nebūsi.
Maks - Kas mani vajās?
Dāvids - Tici man, vairums tevi jau meklē. Un ja kāds atradīs, es ceru, ka mani pasauks, lai piedalītos tevis nogalināšanā vai spīdzināšanā. Vienalga. Abas nodarbes būs aizraujošas. Labāk aizlasies tagad, tas tāds vēl draudzīgs ieteikums.
Maks - Tu mani neiebiedēsi. Esmu gājis cauri vēl sliktākiem cilvēkiem nekā tu.
Dāvids - Tad tu mani nemaz nepazīsti. Paul, dodamies.
Maks - Es jūs atradīšu.
Dāvids - Un? Tu mani neiebiedēsi.

Pauls un Dāvids dodas prom, atstājot Maksu vienu!

***