ES SMEJOS PAR ĒNĀM [6.nodaļa]

6.nodaļa 

Dāvids - Kur tad atkal dosies?
Pauls - Pie Līgas.
Dāvids - Ko tur? Pirms nedēļas jau biji.

Pauls izsmejoši pasmejas.

Pauls - Haha. Par Maksu kaut kas zināms?
Dāvids - Nekas.
Pauls - Kā akā iekritis.
Dāvids - Ja viņš akā iekristu, tad ātri tiktu laukā.
Pauls - Pārtrauc tēlot gudro.
Dāvids - Es varu to atļauties. Un steidz nu, mans brāli, pie savas iemīļotās!

Dāvids izsmej Paulu, bet Pauls sadusmojas.

Pauls - Idiots!
Dāvids - I know you love me!

Dāvids pilnā balsī iesmejas, kas nokaitina Paulu un viņš steidzas uz durvīm.

Pauls - Protams!

Pauls aiziet prom un atstāj Dāvidu vienu.
Dāvids pieiet pie mūzikas plaukta un pēta ierakstus.

Dāvids - Nē...Stulbums...Slikti skan...Ooo..Klasika. Mailss Deiviss.

Dāvids ieliek disku atskaņotājā, paņem glāzi un ielej sev viskiju, un apsēžas dīvānā. Viņš atspiežas un aizver acis.

Dāvids - Ideāli.

Dāvids sāk smaidīt savā nodabā.
Viņu iztraucē klauvējiens pie durvīm.

Dāvids - Kuram kretīnam nesēžas mājās?

Dāvids ar dusmām noliek glāzi uz galdiņa un dodas atvērt durvis.
Pretim stāv slaida gaišmate, kas ģērbusies spilgti sarkanā vasaras kleitiņā.

Lia Mona - Nu sveiks, dārgais!

Dāvids mēģina atgūt valodu.

Dāvids - Lia Mona?

***

Pauls ierodas pie Līgas. 
Adrians atver durvis.

Pauls - Čau Adrian!
Adrians - Laba diena! Nāc iekšā!
Pauls - Līga mājās?
Adrians - Varētu tā būt. Laikam, ka viņa savā istabā.
Pauls - Cerams, ka drīkstu uziet.
Adrians - Protams!

Pauls uziet augšā uz Līgas istabu. 
Pauls redz, ka Līgas istabas durvis ir vaļā. Pauls nostājas pie durvīm un lūkojas uz Līgu. 
Līga ir atspiedusies datorkrēslā, uzlikusi kājas uz galda un runā pa Skype.

Līga - Pagaidām neko.
Violeta - Šodien iesim pastaigāties?
Līga - Nu nezinu.
Violeta - Sen neesmu izgājusi no mājām. Kā jūties?
Līga - Super! Šodien atradu savus šortiņus.

Līga iesmejas.

Violeta - Tad jau labi. Kā ar Maksu?
Līga - Pēc tā vakara notikuma viņš ir kā akā iekritis. 

Pauls noraustās, kad izdzird, ka Līga redzējusi Maksu.

Violeta - Es priecājos, ka ar tevi viss kārtībā.
Līga - Izņemot rētu uz rokas, nekas cits man nav.
Violeta - Tas nebija gudri.
Līga - Es labāk upurēju sevi, nekā Adrianu. Un Maks man neko nevar izdarīt. 
Violeta - Labi, ka Paula brālis tur bija.
Līga - Jā! Labi, iesim pastaigāties. Posies pie manis.
Violeta - Labi. Atā.
Līga - Bučas!

Līga noņem mikrafonu un pieceļas.

Līga - Ui, cik tad tu ilgi te stāvi?
Pauls - Ilgi nē.

Pauls atspiežas pret durvju malu.

Līga - Tad labi.
Pauls - Kāpēc tu man neko nepastāstīji par savu rētu?
Līga - Labāk nejautā.
Pauls - Bet tev nāksies paskaidrot.
Līga - Piedod, bet nav man tev nekas jāpaskaidro. Es tev iepriekš teicu, ka ar laiku visu pastāstīšu. Bet tas laiks vēl nav pienācis. Skeletiem ir jāpastāv skapī.
Pauls - Domāju, ka man uzticēsies.
Līga - Es nevienam neuzticos. Un pateicoties Dāvidam, esmu sveika un vesela nokļuvusi mājās.
Pauls - Nesapratu.
Līga - Dāvids atnāca atvainoties. Adrians pateica, kur es esmu un ar ko es esmu.
Pauls - Man neko viņš neteica.
Līga - Ne tev, ne Dāvidam tas nebija jāzina.
Pauls - Un ilgi tu slēpsi savus skeletus skapī?
Līga - Un tu?

Pauls pieiet pie Līgas un paņem viņas rokas.

Pauls - Es nevaru tev atklāt neko no savas iepriekšējās dzīves. Es dzīvoju un vēlos dzīvot kā normāls cilvēks. Ar visiem noslēpumiem un ar savu dzīvi.
Līga - Mēs katrs to vēlamies.
Pauls - Es vēlos atrast cilvēku, kam uzticēties.
Līga - Es arī vēlos atrast.
Pauls - Bet tu man vari uzticēties.
Līga - Nevaru. Tu vēlies saglabāt savus noslēpumus. Tu pats nevēlies man neko stāstīt. Kāpēc man tev jāuzticas?
Pauls - Jā, tev taisnība.

Pauls atlaiž Līgas rokas, pagriežas un dodas prom.

Līga - Paul!
Pauls - Tev taisnība. Man nevar uzticēties un labāk to nedarīt.

Pauls dodas uz durvju pusi.

Līga - Piedod, ka es to pateicu.
Pauls - Tev nav par ko atvainoties. Tu pateici taisnību un tā man nepatika.
Līga - Paul...es to nevēlējos.
Adrians - Tu jau prom?
Pauls - Jā!

Pauls aiziet prom.

Adrians - Kas notika?
Līga - Es pateicu to ko nevajadzēja teikt.
Adrians - Ceru, ka viss būs labi.

Adrians pasit pa plecu māsai.

Līga - Es arī ceru.
Adrians - Pārtrauc skatīties uz durvīm. Viņš nenāks atpakaļ.
Līga - Cerība mirst pēdējā.

Tikmēr aiz durvīm Pauls ir nostājies un stāv.

Pauls - Muļķis!
Violeta - Sveiks! Ko tu stāvi aiz durvīm?
Pauls - Tikko iznācu laukā.
Violeta - Kaut kas noticis?
Pauls - Tā varētu teikt. Rīkojos neapdomīgi.
Violeta - Visiem tā gadās. Līga mājās?
Pauls - Jā. Atā.

Pauls dodas prom. Violeta ir nesaprašanā.

Violeta - Jā, gadās.

Violeta neklauvējot ieiet pie Līgas mājā.

Violeta - Sveika.
Līga - Em...Čau.
Violeta - Tu laikam mani negaidīji.
Līga - Tik ātri nē.
Violeta - Kas tev notika ar Paulu?
Līga - Rīkojos neapdomīgi.
Adrians - Jūs laikam abi tā rīkojāties. Labdien Violeta!

Adrians paņem Violetas roku un to noskūpsta.
Violeta iesmejas.

Violeta - Čau, čau!
Līga - Ejam uz virtuvi.
Violeta - Tev man viss jāpastāsta. Un nospļaujies uz saviem principiem.
Līga - Man tādu nav.
Violeta - Tu man to neiestāstīsi. Stāsti.
Līga - Vēlāk. Tagad vēlos citu kaut ko darīt.
Violeta - Tad taisies. Dosimies ārā. Izvēdināsi galvu.
Līga - Tas man tiešām nepieciešams.
Adrians - Uzmini, Maks izlīdis no akas un teica, ka nekas nav beidzies.
Līga - Prieks un laime.Vismaz kāda rozīnīte dzīvē.
Adrians - Tikai šoreiz bez muļķībām.
Līga - Es nekad tādas nedaru.

Violeta ar Adrianu saskatās un sāk smieties.

Adrians - Es labprāt vēlētos tam ticēt, bet nespēju.
Violeta - Tieši manas domas. Ej, uzvelc ko siltu.
Līga - Labi. Tikmēr padzer kaut ko.

Violeta dodas taisīt tēju un sarunājas ar Adrianu, kamēr Līga pārģērbjas. 

***

Paula un Dāvida mājā, Lia Mona sarunājas ar Dāvidu.

Lia Mona - Es zināju, ka bez manis netiksiet galā.
Dāvids - Ja vajadzētu, tad tiktu bez tevis galā.
Lia Mona - Neesi tik pārliecināts.
Dāvids - Mums vienīgi jāzina viena lieta.
Lia Mona - Kāda?

Mājās ienāk Pauls. Viņš nostājas pie durvīm un uzlūko viesi.

Pauls - Tikai ne to.
Lia Mona - Es arī esmu laimīga tevi redzēt.
Pauls - Es redzu. Domāju, ka esi beigta.
Lia Mona - To gan jūs vēlētos.
Pauls - Pasaki, tad kā sauc tagadējo Maknotu dzimtu? Kāds ir tās jaunais uzvārds?
Lia Mona - Tu gan laiku netērē.
Pauls - Tu gan tērē. Saki!
Lia Mona - Bardo. Tik daudz zinu.
Pauls - Par maz saki.
Lia Mona - Es tiešām nezinu.
Pauls - Es ceru.
Dāvids - Izskatās, ka brālītim nav noskaņojuma.
Pauls - Kāpēc tu man neko nepateici par Līgu?
Dāvids - Man tev nav jāatskaitās.
Pauls - Es neprasu atskaitīties. Vienkārši pateikt.
Dāvids - Tas ir tas pats, kas atskaitīties.
Pauls - Par jauno dzimtu nekas nav grāmatās. Tikai par Maknotiem.
Lia Mona - Iedod palasīt.

Pauls pieiet pie grāmatu plaukta, paņem grāmatu un iedot Liai Monai. 

Lia Mona - Oriģināli.

Pauls novēršas no Lias Monas

Pauls - Ko darīsim?
Dāvids - Meklēsim. Brauksim uz arhīviem.
Lia Mona - Arhīvos nekā nebūs. Jūs ko, mana dzimta sevi turēja slepenībā. Tik cik grāmatu ir, tik ir. Viss.
Pauls - Bet kāpēc?
Lia Mona - Es nezinu. Tēvam bija tāda tendence. Izskata iespēju, ka es esmu izdarījusi pašnāvību. Stulbais Maknots.

Dāvids nosodoši paskatās uz Lias Monas.

Dāvids - Tev nemaz neinteresē akmens?
Lia Mona - Kāpēc, lai tas mani interesētu? Man viņu nevajag.
Pauls - Kāpēc? Visiem vampīriem tas nepieciešams.
Lia Mona - Es esmu arī ragana. Pāris abrakadabra un viss ir nokārtojies.
Dāvids - Lieliski. Tātad tu mums nepalīdzēsi!
Lia Mona - Es palīdzēšu. Labprāt uzzināšu kāda ir jaunā dzimta.
Dāvids - Vēlies uzzināt vai viņi ir tik pat lieli kretīni kā tava, senā dzimta?
Lia Mona - Ko?

Lia Mona apvainojas uz Dāvida.

Lia Mona - Tas nav jauki teikts.
Dāvids - Kā tad. Jūs nodedzinājāt mūsu māju.
Lia Mona - Nav ko noindēt mūsu lopus.
Dāvids - Tas bija pēc tam.
Lia Mona - Jauki. To es nezināju. Biju pavisam maziņa.
Dāvids - Protams.

Pauls ieklepojas un vēlas, lai viņam pievērš uzmanību.

Pauls - Te ir rakstīts par Alisi un Edmundu Bardo. Abi bija kaut kādi pētnieki. Miruši. Nāves iemesli nav zināmi. Ir divi bērni.
Lia Mona - Internets gan sniedz daudz informācijas.
Pauls - Parasti jā. Bet ar šo gan viņi ir skopi.
Lia Mona - Mūsu ģimene vienmēr ir slēpusies. Tā kā, neuzzināsiet neko.
Dāvids - Uzzināsim. Nezinu tikai kā, bet uzzināsim.
Lia Mona - Pašpārliecinātība ir nejauka rakstura iezīme.

Lia Mona mīļi pasmaida puišu virzienā.

Pauls - Man gan patīk viņa pašpārliecinātība.
Dāvids - Vienīgā lieta, kas viņam manī patīk.
Lia Mona - Lai tā būtu. Paši būsiet vainīgi, ja pieļausiet kļūdas.
Dāvids - Kļūdīties ir cilvēcīgi.
Lia Mona - Bet jūs neesiet cilvēki.
Dāvids - Pierādi, ka neesam. Mēs ēdam, mums pukst sirds, mēs dzeram. Pat lietojam labierīcības.
Lia Mona - Pietiek. Jūs esiet cilvēki.
Dāvids - Zināju, ka nepierādīsi pretējo.

Lia Mona nedaudz aizvainota uziet augšstāvā.

Pauls - Jābūt uzmanīgiem.
Dāvids - Es vienmēr esmu tāds.

Pauls samiedz acis, bet neko nesaka. 
Dāvids velta smaidu Paula virzienā.