ES SMEJOS PAR ĒNĀM [1.nodaļa]

1.nodaļa

Rudens pēcpusdiena. Smidzina neliels lietutiņš, caur mākoņiem cenšas izspraukties kāds saules stariņš. Apkārt lidinās krāsainas koka lapiņas, kas ieskauj pelēko ceļu.
Līga ar tanti Ilizianu iepērkas brāļa, Adriana dzimšanas dienai.

Iliziana - Piedod, es esmu nogurusi. Došos uz mašīnu.
Līga - Labi. Es arī pēc mirkļa būšu.

Izliziana dodas uz mašīnu, bet Līga turpina iepirkties.
Līgai ir 18 gadi. Viņa dzīvo privātmājā kopā ar savu 16 gadīgo brāli Adrianu.
Viņa rūpējas par mājas kārtību, par brāli. Viņa pati ir apzinīga un ar prieku izpilda savus lielās māsas pienākumus.
Sportiska, jauka meitene, kuras pelēkās acis iemirdzas ik reizi redzot brāļa smaidu, kas palicis mazāks kopš vecāku bojāejas. Viņas pelēkblondie mati skaisti plīvo pie katras mazākās vēja pūsmiņas. Viņas smaids spēj melot, jo viņai nekad nav paticis atklāt savas patiesās sajūtas.
Līga iegādājas visas nepieciešamās lietas un dodas uz veikala izeju.
Rokās viņai bija smagi iepirkuma maisiņi un dēļ tiem viņa nespēj noturēt līdzsvaru un paslīd. Aiz viņas gāja puisis, kas viņai palīdzēja piecelties un salasīt pirkumus.

Pauls - Kā jūties?
Līga - Sāpīgi.
Pauls - Es palīdzēšu.
Līga - Nav vajadzības.
Pauls - Tu nevarēsi paiet viena. Tev iespējams sastiepta kāja.
Līga - Nav. Tikai sāp.
Pauls - Bet es tev vienalga palīdzēšu.
Līga - Paldies.
Pauls - Es paņemšu maisiņus. Liec kreiso roku man uz pleciem.
Līga - Labi. Tā melnā mašīna ir mana.
Pauls - Skaidrs. Kā tevi sauc?
Līga - Mani sauc Līga. Mmm...
Pauls - Mani Pauls.
Līga - Jauks vārds. Man patīk.

Pauls pasmaida.

Pauls - Tiešām?
Līga - Tiešām. Paldies tev.

Līga velta Paulam sirsnīgu smaidu.

Iliziana - Kas notika?
Līga - Es paslīdēju. Pauls man izpalīdzēja.
Pauls - Vienmēr laipni.
Līga - Nu mums jādodas mājās. Vēlreiz liels paldies.
Pauls - Man nebija grūti palīdzēt.

Paula lūpas rotāja nedaudz rotaļīgs smaids.

Pauls - Tad jau visu labu.

Līga iekāpj mašīnā un pamāj Paulam. Izliziana uzsāk braukšanu.

Iliziana - Simpātisks puisis.
Līga - Mh...
Iliziana - Kas?
Līga - Nekas, nekas!
Iliziana - Tev nepieciešams puisis.
Līga - Es pirms trīs mēneši smagi pārtraucu attiecības ar Oskaru. Nē, paldies!
Iliziana - Tev vajag staigāt uz randiņiem. Cik ilgi tu pavadīsi laiku viena?
Līga - Un tu?
Iliziana - Man ir puisis. Viņš šodien ieradīsies. Viņu sauc Georgs.
Līga - Piedod! Izsauksi Kristapu?
Iliziana - Protams!

***

Līga un Iliziana ierodas mājās.
Līga klibodama ienāk pa durvīm. Pretim iznāk Adrians.

Adrians - Kas tad tev noticis?
Līga - Sastiepu kāju. Piezvani Kristapam. Es vēlos apgulties.

Adriana pamāj. Līga aiziet uz savu vecāku lielo guļamistabu un noguļas lielajā gultā.

Iliziana - Kaut ko atnest?
Līga - Nē. Neesmu jau tik nespējīga. Vienkārši vēlos nedaudz atpūsties.
Iliziana - Kaut kas atkal ar veselību?
Līga - Jā. Adriana dzimšanas dienas sindroms.

Līgas iesmejas. Iliziana pasmaida un iziet laukā no istabas.

Līga - Šodien ir jūsu kāzu gadadiena. Tā pietrūkts jūsu smaida, prieka. Tā vietā man ir Adriana smaids un prieks katru gadu. Paldies.

Līga aizver acis un atceras par saviem vecākiem. Viņa domas iztraucē Adrians.

Adrians - Kristaps atbrauks pēc stundas.
Līga - Labi.
Adrians - Kas noticis?
Līga - Nekas. Atcerējos par vecākiem. Tā būtu viņa 20 gadadiena.

Līga veltīja smaidu Adrianam.

Līga - Cik jauki.
Adrians - Jā. Bet viņu te nav un vairs nebūs.
Līga - Jā. Diemžēl.

Adrians apskauj māsu.

Līga - Lai paliek. Katru gadu vienalga atcerēsimies par to. Mēs nenoslēpsimies no tā.
Adrians - Taisnība. Bet mēs varam samierināties ar to.
Līga - Jautājums kā? Kā ar to var samierināties? Ja pateiksi to noslēpumu kā to izdarīt, tad jā.
Adrians - Tur jau tā lieta, ka nezinu.
Līga - Tad nesaki man samierināties.

Adrians pamāj un iziet laukā no istabas.
Līga paliek viena ar savām domām. Viņa lēnām pieceļas no gultas un uziet uz balkona.
No Līgas mājas paveras skats uz lauku, kur katru rudeni skaisti dejo krāsainās lapas. Viņa pasmaida.
Līga nesaprot, kāpēc labiem cilvēkiem jāpamet šī pasaule? Kāpēc viņas vecākiem, kuri bijuši pētnieki bija jāiet bojā? Un kā vispār viņi varēja iet bojā? To nezina neviens. Neviens arī īpaši neizteica vēlmi palīdzēt to atklāt.
Līgu šaustīja domas. Viņa uzskatīja, ka tas tika izplānots. Bet kā?  Vecāki gāja bojā aviokatastrofā, kopā ar vairums citiem cilvēkiem. To nevarēja tik viegli izplānot. Bet varbūt tās ir tikai Līgas iedomas.

Kristaps - Sveika.

Kristaps ieiet istabā, bet neredz Līgu.

Kristaps - Līga?

Līga noiet nost no balkona.

Līga - Tu jau klāt?
Kristaps - Tiku ātrāk. Parādi, kas tev tur ir.

Līga apguļās gultā un atloka bikses.
Kristaps rūpīgi izpēta Līgas kāju.

Kristaps - Nekas traks. Bet nu liec klāt ledu, kad sāp stipri. Tas palīdzēs nomērdēt sāpes. Vismaz uz laiku. Liec kaut kādu gēlu. Tie palīdzēs. Uzliec saiti, lai kāja īpaši ikdienā nekustētos. Ja stipri sāp, vari iedzert pretsāpju zāles.
Līga - Paldies. Tam laikam man nevajadzēja ārstu.

Līga iesmejas. Kristaps pieceļas kājās.

Līga - Tu būsi uz Adriana dzimšanas dienu?
Kristaps - Būšu. Mani jau piekodināja, lai esmu.
Līga - Pareizi.

Līga izlien no gultas.

Līga - Ejam uz virtuvi.

Līga un Kristaps ieiet virtuvē. Viņa ierauga, ka blakus Ilizianai sēž nepazīstams cilvēks.

Iliziana - Līga atnāca. Iepazīsties, tas ir Georgs Bārkers, mans puisis.
Līga - Prieks iepazīties.

Līga apsēžas.

Līga - Tas ir Kristaps Zieds. Mūsu ģimenes dakteris, draugs un tantes bijušais vīrs.
Georgs - Skaidrs. Nedaudz dīvaina tikšanās.
Līga - Nedaudz?
Iliziana - Līga!!
Līga - Ko? Man tagad jābūt sajūsmā?
Iliziana - Vismaz jābūt pieklājīgākai.
Līga - Esmu gana bijusi pieklājīga.

Līga pieceļas un aiziet uz otro stāvu.

Iliziana - Piedod. Šodien smaga diena. Viņas vecāku gadadiena un Adriana dzimšanas diena.
Georgs - Saprotu. Nekas. Viss labi.
Adrians - Mums smags laiks.
Georgs - Nekas.
Kristaps - Te būs lapiņa ar ieteikumiem.
Iliziana - Paldies, ka ieradies.
Kristaps - Tiksimies astoņos.

Kristaps pamāj un aiziet prom.

Adrians - Kristaps bija vismīļākais onkulis. Tā kā, to vietu nespētu ieņemt neviens. Viņa visu laiku interesējās par to ko viņš dara un Kristaps labprāt stāstīja. Pēc vecāku bojāejas, viņš aizstāja mums tēvu.

Georgs - Es netaisos aizstāt ko tādu īpašu. Bet es vēlos pateikt, ka es tikai vēlos sadraudzēties.
Adrians - Tad ieteikums, sāciet ar sarunām par vēsturi. īpaši par 17. vai 18. gadsimtu. Iesaistiet grāmatas.
Georgs - Paldies.

Georgs pasmaida.

Iliziana - Risinājums atrasts. Tā, puiši, jums ir darbiņš. Sanest krēslus un galdus viesistabā. Sākam strādāt. Tikai trīs stundas palikušas.

Puiši pamāj un dodas pildīt uzdotos darbus. Iliziana kārto galdu, bet Līga pošas viesībām.

***

Pulkstenis jau astoņi. Viesistabu piepildījuši viesi, gan draugi, gan radinieki. Namā valda prieks un smiekli.

Līga - Kur Adrians?
Iliziana - Nezinu. Teica, ka tūlīt atgriezīsies.
Līga - Jauki.

Līga ir nedaudz aizkaitināta par šodienas notikumiem.

Georgs - Kā jūties?
Līga - Normāli.
Georgs - Man Adrians nedaudz stāstīja par tavu ģimeni. Izklausās interesanta vēsture.
Līga - Jā. Tā ir.
Georgs - Man ļoti saista vēsture, vairāk jau personības.
Līga - Nu mūsu ģimenē ir daudz bijuši cilvēki, kas ar savu prātu ir izsitušies uz augšu un kļuvuši ne tikai par ārstiem, bet arī zinātniekiem. Mani vecāki bija pētnieki.
Georgs - Iliziana teica, ka jums ir daudz radurakstu.
Līga - Ļoti daudz. Man nav visu. Teica, ka vairums tika pazaudēti. Tik cik tiku pie tiem, tik ir. Arhīvos par mūsu ģimeni arī nav nekā īpaša. Es zinu, ka kaut kad sen atpakaļ mūsu uzvārds tika mainīts, lai pasargātu ģimeni.
Georgs - Kāds tad bija jūsu iepriekšējais uzvārds?
Līga - Maknotu dzimta. Noteikti, ka esiet dzirdējuši. Bet par ģimeni nav īpaši daudz informācija.
Georgs - Kaut ko esmu dzirdējis.

Līga pasmaidīja un aizgāja apsēsties.

Adrians - Esmu atpakaļ.
Līga - Kur tu biji?
Adrians - Man uzticēja parādīt diviem brāļiem māju.
Līga - Kādu māju?
Adrians - To, Vezerelu māju.
Līga - Kāds to baiso māju arī iegādājās?
Adrians - Pēcteči.
Georgs - Kas ir Vezereli?
Līga - Sena dzimta, kas šajā ciemā ieradās pēc tam, kad mūsu dzimta te ieradās un iedzīvojās. Starp šīm dzimtām radās konflikti, jo nespēja sadalīt zemes.
Georgs - Te ir interesanta vēsture.
Līga - Savādāk nemēdz būt.

Beidzot Līgas lūpas rotāja smaids. Viņa saprata, ka neviens nespēs aizvietot Kristapu, bet viņa arī saprata, ka Georgs nav slikts cilvēks, ja jau tante viņu izvēlējās.

Līga - Bet vismaz māja netiks palaista postā. Savādāk mājā jau gadu gadiem neviens nedzīvo. Bija kaut kas dzīvojis pirms kādiem pieciem gadiem, bet pēc tam pazuda. Arī brāļi. Varbūt tie paši.
Adrians - Bet bija sakarīgi puiši.
Līga - Tas labi. Ejam pie galda. Aicinām visus.

Adrians aicina viesus pie galda, lai sāktu svinības oficiāli.
Līga saprot, ka nav laika, kad kavēties atmiņās. Jāsāk dzīvot te un tagad, no jauna.