ES SMEJOS PAR ĒNĀM [3.nodaļa]
3.nodaļa
Pauls ar Dāvidu ievācas jaunajā mājā.
Pauls - Te ir drūmi.
Dāvids - Kā ellē! Tumši un nepiespiesti.
Pauls - Mazāk dzer. Mums tagad jādomā par Māleru raganām.
Dāvids - Pirmo pie dziesmas ņemsim vecāko, Izabellu. Viņa noteikti zina daudz vairāk.
Pauls - Kur viņa dzīvo?
Dāvids - Pansionātā.
Pauls - Burvīgi. Kurā?
Dāvids - Kaut kur netālu.
Pauls - Gribi teikt, ka nezini?
Dāvids - Es jokoju. Viņa dzīvo divas mājas tālāk. Ejam ciemos. Atslābsti.
Pauls palika dusmīgs, bet neko neteica, jo zin, ka tas ir bezjēdzīgi.
Pauls un Dāvids dodas pie Izabellas Māleres, lai uzzinātu kaut ko par Maknotu dzimtu.
Viņi pieklauvē pie mājas durvīm.
Izabella - Jā?
Pauls - Jūs esiet Izabella?
Izabella - Jā, esmu.
Pauls - Sveiki. Mums nepieciešams aprunāties ar jums.
Izabella - Par ko?
Dāvids - Ielaidiet un tad pateiksim.
Izabella ar šaubām uzlūko abus puišus.
Izabella - Es svešiniekus neaicinu iekšā.
Dāvids - Labāk uzaiciniet ar labu.
Izabella - Ticiet man, slikti jums klāsies, ne man.
Dāvids - Jūs mums draudiet?
Izabella - Tu pirmais sāki. Tā kā atvainojiet, man nav laika. Man jādodas uz veikalu un nav laika sarunām.
Izabella aizcērt durvis puišiem acu priekšā.
Dāvids - Nejauka.
Pauls - Un ko tu gribēji, ja tu sāki ar draudiem? Sajūsmu, tējas padzeršanu. Tu esi kretīns. Es eju pastaigāties.
Dāvids - Protams.
Dāvids dodas uz mājām, bet Pauls saniknots iet kur acis rāda.
Līga - Adrian? Kur esi?
Adrians - Kas noticis?
Līga - Nekas! Es iešu paskriet. Jau apnicis uzturēties četrās sienās.
Adrians - Bet ārā lietus.
Līga - Laiks ir tieši laikā
Adrians - Labi pateici. Labi, dodies skriet!
Līga uzvelk sporta apavus, sporta jaku un dodas ārā.
Viņa sāk skriet. Līga skrien gar mājās un pēc mirkļa iegriežas kādā līkumā.
Izabella - Sveika mīļā!
Līga - Labdien Izabellas tante. Kā ar veselību?
Izabella - Ir bijis labāk. Kā tev? Skatos jau esi uz kājām.
Līga - Jā. Nedaudz sāp, bet cik jau var sēdēt mājās.
Līga sirsnīgi pasmaida.
Izabella - Protams. Malacīte esi, ka rūpējies par savu veselību. Es turpināšu ceļu. Visu labu.
Līga - Visu labu.
Līga turpina skriet, bet viņu iztraucē telefona zvans.
Līga - Jā! Nāc pie Vī mājas! Es gaidu.
Līga apstāja, bet lai pavisam neapstātos, viņa vingro.
Oskars - Sveika.
Līga - Un kas tev neliek dzīvot savu dzīvi?
Oskars - Tu!
Līga - Kādā veidā? Es nemācos pat skolā, mācos mājās. Es tev acīs nerādos.
Oskars - Es par tevi domāju.
Līga - Es par tevi gan nē. Es vēlos skriet ne jau runāt ar tevi.
Oskars - Jauki. Tev nav ko pateikt man?
Līga - Ir! Liec mani beidzot mierā. Es vēlos sākt jaunu dzīvi. Man patīk kāds cits vai citi. Vienalga. Mēs izšķīrāmies pirms trīs mēneši. Man apnikuši tavi zvani, īsziņas. Es vēlos aizmirst par tevi, par tavu nodevību, par tavu vārdu, par tavu attieksmi.
Oskars - Un tevi neinteresē kā es jūtos?
Līga - Nē! Tevi neinteresēja kā es jutos, kad uzzināju, ka mans puisis aizbraucis uz ballīti ar kādu skuķi un tur visu nakti ballējies. Tad pēkšņi pazudis un atkal parādījies, atstādami aiz sevis šādas tādas lietas.
Oskars - Tie ir meli.
Līga - Un meli ir tie, ko es redzēju? Es tevi redzēju ar to meiteni, tajā pašā dienā. Tur pat, kur bija ballīte. Man atbrauca pakaļ Gints un aizveda. Un ko es redzu, kā mans puisis izvēlas meiteni, kas sniedz visu ko vien vēlies. Varbūt vēl samaksāji? Man nav laika ielaisties diskusijās. Aizmirsti mani!
Oskars - Es nelikšu tevi mierā.
Līga - Tad tu būsi vislielākais idiots pasaulē. Idiots!
Līga sāk atkal skriet un atstāj Oskaru vienu.
Dāvids - Tu zināji, ka te dzīvo dīvainas meitenes?
Pauls - Tev tagad par meitenēm jādomā?
Dāvids pagriežas uz Paula pusi.
Dāvids - Brāļuk, es vienmēr par viņām domāju.
Pauls - Tu esi nelabojams.
Dāvids - Paldies, es zināju. Neko jaunu nepateici. Jā, es paliku pie dīvainām meitenēm. Viņām nekas cits neinteresē, tikai nauda, nauda un neticēsi, nauda.
Pauls - Muļķības! Un tagad par Maknotiem, tu kaut ko uzzināji?
Dāvids - Izskatās, ka esmu bijis pie Izabellas? Viņa nesen runāja ar kaut kādu skuķi, kas sākumā bija tik jauka, bet tad pārvērtās par maitu.
Pauls - Un?
Dāvids - Un...kas?
Pauls - Tu aiziesi pie Izabellas?
Dāvids - Pagaidīšu, kad viņa nāks atpakaļ.
Pauls - Un lūgums, nenokaitini viņu. Tu nezini, kas raganai var būt prātā.
Dāvids - Darīt nav ko. Man ir pieticis raganu lietas pa šiem laikiem.
Dāvids pamāj un iziet laukā no mājas.
Dāvids redz, ka Izabella atgriežas un pieiet pie viņas. Viņš saņem sevi rokās.
Dāvids - Piedodiet par rīta izgājienu. Neesmu izgulējies.
Izabella - Man nav vēlmes runāt ar jums.
Dāvids - Khem...Lūdzu, mums nepieciešams zināt dažas lietas. Vismaz vienu.
Izabella - Kādas?
Dāvids - Kaut ko par Maknotu dzimtu.
Izabella - Piedod, bet es īpaši neko nezinu. Tas jājautā manai meitai. Es neinteresējos par to. Lūdzu, lieciet mani mierā. Esmu jau veca un man nav intereses ne pielietot savas spējas, ne izmantot tās pret jums visu cilvēku priekšā.
Dāvids - Labi. Varbūt tad var satikt jūsu meitu?
Izabella - Mana meita dzīvo blakus mājā. Manai mājai blakus.
Dāvids - Vismaz paldies par to.
Izabella - Lūdzu. Bet atceraties, ka mana meita nu jau ir daudz spēcīgāka par mani.
Dāvida pamāj un ļauj sievietei iet. Viņš atgriežas mājās, pa ceļam paņemot pasta sūtījumu.
Pauls - Ko uzzināji?
Dāvids - Neko. Tā vecene ir neciešama. Es zinu, ka viņa visu zin, bet nestāsta, jo nevēlas. Teica, lai meitai prasot.
Pauls - Jauki. Un kur viņa dzīvo?
Dāvids - Blakus viņas mājai. Noteikti, ka atradīsim.
Pauls - Kas tev rokās?
Dāvids pasniedz Paulam pasta sūtījumu.
Pauls - Tiem vajadzēja atnākt novembrī.
Pauls atver sūtījumu un redz, ka tur ir vecas grāmatas.
Pauls - Un diemžēl nepareizās. Šeit ir Māleru dzimta.
Dāvids - Bet varbūt kaut kas ir minēts.
Pauls - Varbūt. Iespējams, ka tā Māleru dzimta ir tā pati Maknotu. Vienkārši Izabella nevēlējās neko teikt. Tas būtu izskaidrojums, ka viņa ir tik atturīga.
Dāvids - Tas izklausās ticami. To nokārtosim pēc divām dienām. Šis tas vēl jānokārto ar Maksu.
Pauls - Es noteikti neiesaistos. Man pietiek ar tā nolādētā akmens meklēšanu. Maksu man nevajag.
Dāvids - Labi. Tad es pazūdu uz divām dienām. Bet tu bez manis neko nedari. Neej nekur ciemos.
Pauls - Ko es vēlēšos, to es darīšu. Tu pats dari visu uz savu galvu, sekošu tavam piemēram. Atā.
Pauls ar tādu kā izsmieklu pamāj brālim un aiziet prom.
Dāvids - Idiots!
Dāvids met uz durvju pusi grāmatas. Tās paliek mētājamies pie durvīm.
Dāvids - Pansionātā.
Pauls - Burvīgi. Kurā?
Dāvids - Kaut kur netālu.
Pauls - Gribi teikt, ka nezini?
Dāvids - Es jokoju. Viņa dzīvo divas mājas tālāk. Ejam ciemos. Atslābsti.
Pauls palika dusmīgs, bet neko neteica, jo zin, ka tas ir bezjēdzīgi.
Pauls un Dāvids dodas pie Izabellas Māleres, lai uzzinātu kaut ko par Maknotu dzimtu.
Viņi pieklauvē pie mājas durvīm.
Izabella - Jā?
Pauls - Jūs esiet Izabella?
Izabella - Jā, esmu.
Pauls - Sveiki. Mums nepieciešams aprunāties ar jums.
Izabella - Par ko?
Dāvids - Ielaidiet un tad pateiksim.
Izabella ar šaubām uzlūko abus puišus.
Izabella - Es svešiniekus neaicinu iekšā.
Dāvids - Labāk uzaiciniet ar labu.
Izabella - Ticiet man, slikti jums klāsies, ne man.
Dāvids - Jūs mums draudiet?
Izabella - Tu pirmais sāki. Tā kā atvainojiet, man nav laika. Man jādodas uz veikalu un nav laika sarunām.
Izabella aizcērt durvis puišiem acu priekšā.
Dāvids - Nejauka.
Pauls - Un ko tu gribēji, ja tu sāki ar draudiem? Sajūsmu, tējas padzeršanu. Tu esi kretīns. Es eju pastaigāties.
Dāvids - Protams.
Dāvids dodas uz mājām, bet Pauls saniknots iet kur acis rāda.
***
Adrians - Kas noticis?
Līga - Nekas! Es iešu paskriet. Jau apnicis uzturēties četrās sienās.
Adrians - Bet ārā lietus.
Līga - Laiks ir tieši laikā
Adrians - Labi pateici. Labi, dodies skriet!
Līga uzvelk sporta apavus, sporta jaku un dodas ārā.
Viņa sāk skriet. Līga skrien gar mājās un pēc mirkļa iegriežas kādā līkumā.
Izabella - Sveika mīļā!
Līga - Labdien Izabellas tante. Kā ar veselību?
Izabella - Ir bijis labāk. Kā tev? Skatos jau esi uz kājām.
Līga - Jā. Nedaudz sāp, bet cik jau var sēdēt mājās.
Līga sirsnīgi pasmaida.
Izabella - Protams. Malacīte esi, ka rūpējies par savu veselību. Es turpināšu ceļu. Visu labu.
Līga - Visu labu.
Līga turpina skriet, bet viņu iztraucē telefona zvans.
Līga - Jā! Nāc pie Vī mājas! Es gaidu.
Līga apstāja, bet lai pavisam neapstātos, viņa vingro.
Oskars - Sveika.
Līga - Un kas tev neliek dzīvot savu dzīvi?
Oskars - Tu!
Līga - Kādā veidā? Es nemācos pat skolā, mācos mājās. Es tev acīs nerādos.
Oskars - Es par tevi domāju.
Līga - Es par tevi gan nē. Es vēlos skriet ne jau runāt ar tevi.
Oskars - Jauki. Tev nav ko pateikt man?
Līga - Ir! Liec mani beidzot mierā. Es vēlos sākt jaunu dzīvi. Man patīk kāds cits vai citi. Vienalga. Mēs izšķīrāmies pirms trīs mēneši. Man apnikuši tavi zvani, īsziņas. Es vēlos aizmirst par tevi, par tavu nodevību, par tavu vārdu, par tavu attieksmi.
Oskars - Un tevi neinteresē kā es jūtos?
Līga - Nē! Tevi neinteresēja kā es jutos, kad uzzināju, ka mans puisis aizbraucis uz ballīti ar kādu skuķi un tur visu nakti ballējies. Tad pēkšņi pazudis un atkal parādījies, atstādami aiz sevis šādas tādas lietas.
Oskars - Tie ir meli.
Līga - Un meli ir tie, ko es redzēju? Es tevi redzēju ar to meiteni, tajā pašā dienā. Tur pat, kur bija ballīte. Man atbrauca pakaļ Gints un aizveda. Un ko es redzu, kā mans puisis izvēlas meiteni, kas sniedz visu ko vien vēlies. Varbūt vēl samaksāji? Man nav laika ielaisties diskusijās. Aizmirsti mani!
Oskars - Es nelikšu tevi mierā.
Līga - Tad tu būsi vislielākais idiots pasaulē. Idiots!
Līga sāk atkal skriet un atstāj Oskaru vienu.
***
Pauls - Tev tagad par meitenēm jādomā?
Dāvids pagriežas uz Paula pusi.
Dāvids - Brāļuk, es vienmēr par viņām domāju.
Pauls - Tu esi nelabojams.
Dāvids - Paldies, es zināju. Neko jaunu nepateici. Jā, es paliku pie dīvainām meitenēm. Viņām nekas cits neinteresē, tikai nauda, nauda un neticēsi, nauda.
Pauls - Muļķības! Un tagad par Maknotiem, tu kaut ko uzzināji?
Dāvids - Izskatās, ka esmu bijis pie Izabellas? Viņa nesen runāja ar kaut kādu skuķi, kas sākumā bija tik jauka, bet tad pārvērtās par maitu.
Pauls - Un?
Dāvids - Un...kas?
Pauls - Tu aiziesi pie Izabellas?
Dāvids - Pagaidīšu, kad viņa nāks atpakaļ.
Pauls - Un lūgums, nenokaitini viņu. Tu nezini, kas raganai var būt prātā.
Dāvids - Darīt nav ko. Man ir pieticis raganu lietas pa šiem laikiem.
Dāvids pamāj un iziet laukā no mājas.
Dāvids redz, ka Izabella atgriežas un pieiet pie viņas. Viņš saņem sevi rokās.
Dāvids - Piedodiet par rīta izgājienu. Neesmu izgulējies.
Izabella - Man nav vēlmes runāt ar jums.
Dāvids - Khem...Lūdzu, mums nepieciešams zināt dažas lietas. Vismaz vienu.
Izabella - Kādas?
Dāvids - Kaut ko par Maknotu dzimtu.
Izabella - Piedod, bet es īpaši neko nezinu. Tas jājautā manai meitai. Es neinteresējos par to. Lūdzu, lieciet mani mierā. Esmu jau veca un man nav intereses ne pielietot savas spējas, ne izmantot tās pret jums visu cilvēku priekšā.
Dāvids - Labi. Varbūt tad var satikt jūsu meitu?
Izabella - Mana meita dzīvo blakus mājā. Manai mājai blakus.
Dāvids - Vismaz paldies par to.
Izabella - Lūdzu. Bet atceraties, ka mana meita nu jau ir daudz spēcīgāka par mani.
Dāvida pamāj un ļauj sievietei iet. Viņš atgriežas mājās, pa ceļam paņemot pasta sūtījumu.
Pauls - Ko uzzināji?
Dāvids - Neko. Tā vecene ir neciešama. Es zinu, ka viņa visu zin, bet nestāsta, jo nevēlas. Teica, lai meitai prasot.
Pauls - Jauki. Un kur viņa dzīvo?
Dāvids - Blakus viņas mājai. Noteikti, ka atradīsim.
Pauls - Kas tev rokās?
Dāvids pasniedz Paulam pasta sūtījumu.
Pauls - Tiem vajadzēja atnākt novembrī.
Pauls atver sūtījumu un redz, ka tur ir vecas grāmatas.
Pauls - Un diemžēl nepareizās. Šeit ir Māleru dzimta.
Dāvids - Bet varbūt kaut kas ir minēts.
Pauls - Varbūt. Iespējams, ka tā Māleru dzimta ir tā pati Maknotu. Vienkārši Izabella nevēlējās neko teikt. Tas būtu izskaidrojums, ka viņa ir tik atturīga.
Dāvids - Tas izklausās ticami. To nokārtosim pēc divām dienām. Šis tas vēl jānokārto ar Maksu.
Pauls - Es noteikti neiesaistos. Man pietiek ar tā nolādētā akmens meklēšanu. Maksu man nevajag.
Dāvids - Labi. Tad es pazūdu uz divām dienām. Bet tu bez manis neko nedari. Neej nekur ciemos.
Pauls - Ko es vēlēšos, to es darīšu. Tu pats dari visu uz savu galvu, sekošu tavam piemēram. Atā.
Pauls ar tādu kā izsmieklu pamāj brālim un aiziet prom.
Dāvids - Idiots!
Dāvids met uz durvju pusi grāmatas. Tās paliek mētājamies pie durvīm.
