ES SMEJOS PAR ĒNĀM [4.nodaļa part3]

4.nodaļa part3

Pauls un Līga beidz savu pastaigu un dodas atpakaļ uz Līgas māju.

Pauls - Paņem manu jaku. Vēsāks kļūst.
Līga - Paldies, bet nevajag. Tev pašam būs auksti.

Pauls novelk jaku un uzliek to Līgai uz pleciem.

Pauls  - Man tiešām nebūs auksti.

Pauls apliek roku ap Līgas pleciem.

Pauls - Tev mājās gaisma spīd.
Līga - Brīnums. Adrianam jau bija jābūt ballītē.
Pauls - Varbūt vēl taisās.
Līga - Varbūt. Ja tev nav nekur jāsteidzas, mēs varam pasēdēt āra terasē jeb mājiņā!
Pauls - Kurai nav jumta?
Līga - Pagaidām nav.

Līga un Pauls sāk smieties.
Viņi dodas iekšā mājā.

Līga - Adrian!
Adrians - Jūs jau atpakaļ?
Līga - Jā. Bet kāpēc tu neesi prom?
Adrians - Emm...Man ar tevi jārunā.
Līga - Pagaidi, ejam uz virtuvi. Mēs iesim ārā. Uzliec ūdeni vārīties.
Adrians - Man nepieciešams ar tevi divatā parunāt.
Līga - Labi. Ejam uz manu istabu. Es uzvilkšu kaut ko ērtāku. Tu vari uztaisīt tēju, Paul!
Pauls - Sarunāts.

Līga un Adrians uziet uz Līgas istabu.

Adrians - Kā pastaiga?
Līga - Viss bija ļoti labi. Stāsti, ko vēlējies pastāstīt.
Adrians - Pie mums bija atnācis kāds puisis. Viņš meklēja Paulu. Un pats dīvainākais, viņš teica, lai ielaižu viņu, bet es nelaidu. Viņš vēlējās mani ietekmēt.
Līga - Un? Es nesaprotu.
Adrians - Tu tiešām esi blonda. Es viņam neļāvu ieiet mājās, bet pats viņš nevarēja ienākt, tikai ar ietekmēšanu. Es dzeru sargofīniju.
Līga - Bet tas nevar būt.
Adrians - Es arī neticēju.
Līga - Nolāpīts! Fūū...ar to tiksim galā rīt.Šodien nav laika.

Kamēr Līga un Adrians runāja, Pauls paspēja aprunāties ar Maksu.

Pauls - Es teicu, ka šodien mani netraucēt. 
Maks - Mani tas neinteresē. Man tu esi nepieciešams šodien.
Pauls - Es tev neliku braukt uz šejieni. Es būšu pieejams tikai pēc divām vai vairāk stundām.
Maks - Gaidīšu tevi aiz kultūras nama pēc divām stundām kopā ar Dāvidu. Nekavējiet!
Pauls - Mēģināšu tikt. Neko nesolu. 

Pauls noliek telefonu.

Pauls - Idiots!
Adrians - Kas tad?
Pauls - Brālis. Neliek mieru. Kur Līga?
Adrians - Tūlīt atnāks. Tēju jau uztaisīji?
Pauls - Vēl ne. Kādas tējas jums ir?
Adrians - Dažādas. Ļoti garšīga ir ābolu tēja.
Pauls - Nekad vēl tādu neesmu dzēris.
Adrians - Pamēģini.
Pauls - Iedod lielāku trauku, kur tēju uztaisīt.
Adrians - Cik romantiski.

Adrians mīlīgi pasmaida un Pauls pasmejas.

Pauls - Nesāc nu!
Līga - Esmu atpakaļ. Segas arī paņēmu. Lai siltāk.
Adrians - Mmmm.. Romantika.
Līga - Labāk būtu gājis uz ballīti.
Adrians - Tici man, tas tev nepatiktu.
Līga - Ja tā padomā...

Līga domīgi nolūkojas uz Adrianu.

Adrians - Cik jauka māsa.
Pauls - Pati jaukākā.
Līga - Dodamies.

Līga un Pauls iziet pagalmā.

Pauls - Tev skaists pagalms.
Līga - Tāpēc ka skaisti jākopj un skaisti jāpļauj.
Pauls - Lieliska nodarbe.
Līga - Protams. Noliec uz galdiņa.

Līga apsēžas uz āra dīvāna un Pauls viņai blakus. 

Līga - Debesis ir tik skaistas.
Pauls - Rīt būs vai nu sniegs vai lietus.
Līga - Noteikti, ka lietus. Sniegam jau vēl par agru.
Pauls - Nedomāju viss.

Līga novelk kurpes un tās saliek uz dīvāna.

Līga - Kur sega?
Pauls - Te!

Pauls apsedz Līgas kājas un apskauj viņu ap pleciem.

Līga - Drīz jumts jāliek.
Pauls - Tu mēģini sarunu uzturēt?
Līga - Laikam, ka jā.

Līga un Pauls sāk smieties un maigi uzlūko viens otru.

Pauls - Tad es tev piekrītu. Zvaigzne krīt, ievēlies vēlēšanos.

Līga aizver acis un cītīgi ievēlas vēlēšanos. 

Pauls - Ievēlējies?
Līga - Jā un tu?
Pauls - Man nav ko ievēlēties. Viss man ir.
Līga - Viss nevar būt.
Pauls - Jā, vienas lietas man tomēr trūkst.

Pauls lēnām pieliecas pie Līgas. Viņš pieskaras Līgas sejai un maigi piekļaujas pie Līgas lūpām. Viņi vienojas skūpstā.

Pauls - Tā man pietrūka.
Līga - Tā jau man likās.
Pauls - Piedod! Ko vēlies?
Dāvids - Kur esi?
Pauls - Netālu!
Dāvids - Nāc ātri. Man ar tevi jārunā. Lai pēc piecām minūtēm būtu mājās.
Pauls - Dāvid, ko tev no manis vajag?
Dāvids - Jārunā. Ātri!

Dāvids nomet klausuli, Paulam neļaujot pateikt ne vārda.

Pauls - Es atvainojos. Jānokārto dažas lietas.
Līga - Nu nekas. Palīdzi aiznest.

Līga un Pauls paņem mantas un aiznes uz māju. 

Līga - Paldies! Es tevi pavadīšu aiz līkuma.
Pauls - Ejam!

Līga paņem jaku un pavada Paulu. 

Līga - Paldies par jauko vakaru!
Pauls - Es ceru, ka šis nebūs tāds vienīgais.
Līga - Es arī ceru.
Pauls - Paldies, ka pavadīji.
Līga - Lūdzu.

Pauls maigi apskauj Līgu un iedod nelielu bučiņu uz vaiga.

Pauls - Līdz citai reizei.
Līga - Atā!

Līga pagaida līdz Pauls pazūd no acu loka, tad pagriežas, lai ietu uz mājām.
Kad viņa pagriežas, viņai priekšā stāv, gara auguma, brūniem matiem, ģērbies pelēkās drēbēs, puisis.

Līga - Maks, sen neesi redzēts.
Maks - Domāju, ka mani nepazīsi.
Līga - Tu kā vienmēr kļūdies. Tu nemaz neesi mainījies pa šiem desmit gadiem. Ko vēlies?

Līga kļūst dusmīga.

Maks - Satikt tevi.
Līga - Protams. Drīzāk nogaršot mani.
Maks - To arī. Bet zinu to, ka lieto sargofīniju.
Līga - Paradumi nemainās. Tagad tu vari iet, jo man jāiet mājās.
Maks - Drīkst ciemos?
Līga - Protams...nē!

Līga turpina ceļu uz mājām, bet Maks paspēj viņu saķert.

Līga - Tu ļoti labi zini, ka man neko nevari izdarīt.
Maks - Nolādēts!

Maks atlaiž Līgu un aizskrien prom.
Līga stāv un nespēj noticēt, ka viss atgriežas. 

***

Pauls ieiet mājās un aizcērt durvis.

Pauls - Tev obligāti bija viss jāsabojā.
Dāvids - Nav ko baudīt. Lietas jākārto. Ar Maksu jātiekas. Viņš nevēlas gaidīt. Bet izskatās, ka tev ir vienalga.
Pauls - Man ir vienalga gan par tevi, gan par Maksu. Ja tu šeit neierastos, man būtu normāla dzīve. Tagad es pat nespēju izbaudīt laiku ar meiteni, kura man patīk. Visu izbojājat.
Dāvids - Man ir vienalga. Mums ir kārtojamas lietas.
Pauls - Dodaties meklēt akmeni kopā. Es nevēlos piedalīties. Es vēlos normālu dzīvi. Tu nezini nemaz kas tā tāda ir. Tu esi simtiem cilvēku nogalinājis un tev ir vienalga. Paldies. Es nevēlos piedalīties jūsu spēlītēs. Jums patīk tādas, man nē.
Dāvids - Esam visi kopā šajā bēdā.
Pauls - Nē, mēs neesam. Maksam nepieciešams akmens. Man to nevajag. Lai arī dzīve būs krāsaina un rožaina, bet nē.
Dāvids - Pārtrauc jokot.
Pauls - Man nav joki prātā. Tas tev ir joki.
Dāvids - Pārtrauc dusmoties un dodamies. Ar meiteni pēc tam varat darīt to, kas jums prātā.

Dāvids iziet no mājām. Pauls nopūšas un seko viņam līdzi. 

***

Pauls un Dāvids ierodas norunātajā vietā un redz, ka Maks viņus jau gaida.

Pauls - Tagad vari teikt ko tu vēlies.
Maks - Akmeni atradāt?
Pauls - Un kā tu domā? Meklējam. Un tu pats kaut ko zini?
Maks - Es zinu, kur atrast Georgu Bārkeru. Viņš dzīvo Valmierā.
Pauls - Gadījumā viņš nedzīvo kopā ar draudzeni?
Dāvids - Tu kaut ko zini?
Pauls - Nē. Tikai nojaušu. Ko vēl zini?
Maks - To, ka nākamajā mēnesī viņš būs šeit. Un tad jums viss jauzzina.
Pauls - Un tas viss tev zināmais?
Dāvids - Ja tu kaut ko slēp, es tevi nogalināšu. Mans organisms vēlas, lai es beidzot to pabaroju. Tā kā nekaitini mani.
Maks - Es pats netiku paēst. Tai skuķei organismā sargofīnija.
Dāvids - Tad jau sen vajadzēja to izdarīt.
Maks - Viņai sargofīnija organismā jau kopš dzimšanas.
Dāvids - Labi. Sapratu. Tiksim mēs pie tā Bārkera.

Maks pamāj un aizskrien prom. 

Dāvids - Kā tu zini par Bārkeru?
Pauls - Es tieši šodien satikos ar to meiteni, kuras tante satiekas ar Georgu.
Dāvids - Ideāli. Pusdienas.

Pauls dusmīgi paskatās uz Dāvida.

Dāvids - Tad kāpēc tu neko neteici Maksam?
Pauls - Ja viņš mums neuzticas, tad es viņam neuzticos.
Dāvids - Pareiza pieeja. Es eju paēst.
Pauls - Beidz!
Dāvids - Kā tad, es neesmu idiots. Visu labu!
Pauls - Jā, jā!

Dāvids aizskrien prom, bet Pauls lēnā gaitā dodas mājās.