ES SMEJOS PAR ĒNĀM [5.nodaļa part1]

5.nodaļa part1

Līga izlīda no dušas.
Viņa ar slapjiem matiem, ģērbusies baltā T-krekliņā, šortos un basām kājām, devās uz virtuvi.

Adrians - Labs rīts, slapjā! Tava kafija ir uz galda.
Līga - Lieliski.
Adrians - Pauls zvanīja. Viņš teica, ka atnāks ciemos.
Līga - Super.

Līga apsēžas pie galda un sāk dzert kafiju.

Adrians - Tu neizskaties laimīga.
Līga - Esmu nogurusi. Vakar uzskrēju Maksam. Tas bija viņš, kas bija atnācis.
Adrians - Ko viņš meklē?
Līga - Nav ne jausmas. Protams viņš vēlas mani nogalināt. Bet man liekas, ka tas nav vienīgais iemesls.
Adrians - Es viņu nepazinu.
Līga - Pagājuši desmit gadi. Diezin vai tu to atcerētos. Vecāki maz tevi laida laukā pēc notikuma ar mani.
Adrians - Saprotams. Gan jau viss būs labi.

Adrians uzsmaida māsai. Līga uzsmaida pretim.
Kāds spēcīgi pieklauvē pie durvīm.

Līga - Es pieiešu.

Līga lēnā gaitā aizsoļo pie durvīm.
Viņa atver durvis un viņai acu priekšā stāv gara auguma, tumšiem matiem, ģērbies viss melnā puisis.
Puisis laipni uzsmaida Līgai, bet ātri viņa smaids izzūd.

Dāvids - Tā esi tu?

Dāvids nopēta no galvas līdz kājām.

Līga - Es tev pazīstu?

Līga apmulsusi nolūkojas svešiniekā.

Dāvids - Nē. Pauls te?
Līga - Nē. Viņš teica, ka vēlāk būs. Nepēti mani. Kas tu esi?
Dāvids - Paula brālis, Dāvids!
Līga - Nu tad ienāc, ja spēj!
Dāvids - Spēj?
Līga - Piedod! Ja vēlies, tad laipni lūgts šajā mājā!
Dāvids - Tad sanāk, ka ļauj man pagaidīt pie tevis savu brāli?
Līga - Nezināju, ka pasaulē ir neaptēsti cilvēki.
Dāvids - Jauks kompliments.
Līga - Es zinu. Pati esmu jauka.

Līga pasmaida un ielaiž Dāvidu.

Līga - Mmmm... Labas smaržas.
Dāvids - Vismaz kāds jauks teikums no tevis.
Līga - Mēģinu laboties.

Līga piemiedz ar aci un aicina Dāvidu virtuvē.

Dāvids - Gaumīgi, tikai par gaišu.
Līga - Protams. Tas ir mans brālis Adrians. Tas ir Paula brālis, Dāvids.
Adrians - Sveiks. Es došos ārā. Veikalā kaut kas nepieciešams?
Dāvids - Nopērc vīrieti. Viņa savādāk kaut kāda neapmierināta.
Adrians - Ko?
Līga - Neklausies viņā. Nopērc divas pudeles šampanieša un sauso sarkanvīnu. Drīz Iliziana atbrauks uz svinībām, lai jau ir.

Adrians dīvaini paskatās uz Līgu un Dāvidu.

Adrians - Jūs viens otru pazīstat?
Līga - Tikko iepazināmies.
Adrians - Tu nesen biji labākā noskaņojumā.
Līga - Varētu tā būt. Es jau teicu, vainojams nogurums.
Adrians - Es būšu pēc divām stundām. Iedod naudu.
Līga - Atnes somiņu no lielās guļamistabas.

Adrians aiziet pakaļ somiņai.
Dāvids klusējot skatās uz Līgu. 

Līga - Jā? Kaut ko vēlies?
Dāvids - Jā, bet gan iztikšu.
Līga - Varbūt tēju vai kafiju?
Dāvids - Varbūt indi?
Līga - Nē, nu tas neder. Es nevēlos, lai tu mani vajā kā spoks. Šī ir klusa māja un nēē...

Līga iesmejas, bet Dāvids nikni noskatās uz Līgas. 

Dāvids - Lūdzu kafiju.
Līga - Cukuru?
Dāvids - Nē.

Līga dodas gatavot kafiju.

Adrians - Paņem.
Līga - Te būs 30 eiro. Klāt vēl vakariņām kaut ko nopērc.
Adrians - Labi. Atā.

Dāvids pamāja ar roku, tad atkal pievēršas Līgai. 

Dāvids - Tu vispār domā?
Līga - Jā, savās domās. Cik kafijas?
Dāvids - Trīs.

Līga ietaisa Dāvidam kafiju un dodas pie letes tipa galda.

Līga - Lūdzu!
Dāvids - Beidzot kāda laipnība.
Līga - Cik tu acīgs. Klausos.
Maks - Sveika Princesīt! Kā jūties?
Līga - Lieliski. Gaidīju tavu zvanu.
Maks - Es zinu. Man tevi jāsatiek.
Līga - Man gan tevi nē. Visu labu, Maks.

Dāvids aši pievēršas Līgai.

Līga - Kaut kas noticis?
Dāvids - Nekas. Un tev?
Līga - Man arī nekas. Izņemot to, ka mani vēlas nogalināt. Bet tā jau pilnīgi nekas.

Līgas mīļi pasmaida un pievēršas kafijai.

Dāvids - Ko?

Dāvids apmulst un nesaprot par ko vispār iet runa.

Līga - Nepievērs uzmanību. Paulam ne vārda.
Dāvids - Es nekad viņam neatskaitos.
Līga - Lieliski.
Dāvids - Bet tu man vari visu pastāstīt.
Līga - Paldies, bet es nevienam neuzticos.
Dāvids - Kaut kur esmu to dzirdējis.
Līga - Ko atkal vēlies?
Maks - Tevi! Ierodies šodien parkā.
Līga - Nemaz neceri. Un nemaz nemēģini mani iebiedēt. Tev tas neizdosies.
Maks - Un ja es kaut ko izdarīšu ar Adrianu?
Līga - Un? Es teicu, ka mani neiebiedēsi. Jau desmit gadi tev nekas neizdodas. Tagad tev arī neizdosies.
Maks - Tu gan esi pašpārliecināta.
Līga - Nē, tu esi pašpārliecināts.

Līga nomet klausuli un telefonu noliek uz galda. Viņa pieiet pie izlietnes.

Līga - Ūdeni?
Dāvids - Nē.

Viņa ielej aukstu ūdeni un pieliek klāt ledu.

Dāvids - Tu labi jūties?
Līga - Protams. Es vienmēr labi jūtos. Vienmēr un visur, un ar visu

Līga pagriežas pret Dāvidu. 

Līga - Nesaprotu, kāpēc tu šeit Paulu meklēji?
Dāvids - Viņš teica, ka būs šeit.
Līga - Skaidrs. Gan drīz būs.

Līga iemalko ūdeni.

Dāvids - Kāds pie durvīm.
Līga - Es tūlīt.

Līga dodas uz durvju pusi. Viņa tās atver un ierauga Paulu.

Pauls - Sveika.
Līga - Nāc iekšā.

Pauls ienāk mājā.

Pauls - Kas noticis?
Līga - Nekas īpašs. Tevi brālis gaida.
Pauls - Dāvids? Ko viņš te meklē?
Līga - Meklēja tevi. Tagad gaida. Ej uz virtuvi, es uziešu augšā. Vēlos pārģērbties.
Pauls - Sarunāts.

Līga dodas uz savu istabu.
Pauls dodas uz virtuvi.

Pauls - Un ko tu šeit meklē?
Dāvids - Tevi. Kur tu biji?
Pauls - Runāju ar Maksu.
Dāvids - Un ne tikai tu. Maks zvanīja tavai meitenei.
Pauls - Līga nav mana meitene.
Dāvids - Komentārs nebija vajadzīgs. Viņš Līgu biedēja. Tikai īsti nesapratu, kas un kā.
Pauls - Nolādēts! Sāk ķerties pie visiem līdzekļiem.
Dāvids - Tas jau nav dēļ tevis. Viņa kaut ko runāja par desmit gadiem.
Pauls - Nevar būt. Nesaprotu.
Dāvids - Lai paliek. Kur viņa pati?
Pauls - Pārģērbjas. Es uztaisīšu tēju.

Līga mēģina sazvanīt Adrianu.

Līga -Beidzot! Adrian, nāc mājās! Neprasi kāpēc, bet nāc!
Adrians - Labi. Drīz būšu.

Līga noliek telefonu uz dīvāna un pieiet pie skapja.
Līga pārģērbjas. Viņa uzvelk džinsu bikses, melnu T-krekliņu un īszeķītes. Sasien matus copē un dodas lejā.

Dāvids - Pauls jau rīkojas. Viņš jūtas kā saimnieks.
Līga - Cerams, ka šoreiz pareizo tēju.
Pauls - Jā.
Dāvids - Viņai nav indes.

Līga un Pauls pagriežas pret Dāvidu.

Pauls - Kādas indes?
Dāvids - Parastas indes.
Līga - Es neteicu, ka nav. Es teicu, ka es nedošu.
Pauls - Kam tev inde?
Dāvids - Tāpat vien. Tu zināji, ka viņa ir nejauka?
Līga - Tik daudz vēl nezina.
Dāvids - Tagad zin.
Pauls - Sapratu, ka viņa ir bijusi nejauka pret tevi.
Dāvids - Jā.
Pauls - Kas tad bija?
Dāvids - Viņa teica, ka es esmu neaptēsts cilvēks.
Pauls - Nu nekas. Galvenais, ka citas ir par tevi labās domās, it kā.

Dāvids sāk dusmoties.

Dāvids - Zini Paul, es ieteiktu paklusēt.
Pauls - Taisnība tev nekad nav patikusi.
Dāvids - Ja es teikšu visu patiesību, tad tev tas noteikti nepatiks.
Pauls - Saki, man nav no kā baidīties.
Līga - Puiši. Lūdzu, nestrīdaties manās mājās.
Dāvids - Es nu došos pie tām, kas ir labās domās par mani.
Pauls - Tā būs labāk.
Līga - Es pavadīšu.
Dāvids - Nevajag!
Līga - Es uzstāju.

Līga dodas pa priekšu Dāvidam.

Dāvids - Mājās parunāsim.

Dāvids dodas līdz durvīm. Līga paķer viņa roku.

Līga - Es nezinu, kas jums tur ar Paulu notiek, bet lūgums... te tam nav jābūt. Man pašai ir problēmas un jūsu problēmas man šeit nav nepieciešamas.
Dāvids - Neaizmirsti to pateikt Paulam. Kaut gan viņš pats jau to būs dzirdējis.

Dāvids atrauj roku un dodas prom.

Līga - Kas pie velna te notiek? Par ko vispār jūs strīdējāties?
Pauls - Piedod!
Līga - Man nepieciešams auksts ūdens.
Pauls - Apsēdies.

Pauls ielej Līgai ūdeni un viņai to pasniedz.

Pauls - Es nevēlējos neko aizskart.
Līga - Bet panāci pretējo efektu.
Adrians - Čau. Esmu atpakaļ!
Pauls - Sveiks!
Adrians - Es atnesu visu nepieciešamo vakariņām. Nopirku gardu vistiņu, ko pats gardi pagatavošu.

Adrians sajūsminās.

Adrians - Nav noskaņojuma?
Līga - Mhhh...
Adrians - Jauki. Rīt Toms atbrauks.
Līga - Beidzot!
Adrians - Un es laikam esmu nelaikā.
Pauls - Viss kārtībā.
Adrians - Labi. Es nemaisos. Pazūdu.

Adrians dodas uz savu istabu, bet Līga un Pauls paliek virtuvē.
Pauls uzliek savu roku uz Līgas rokas.

Pauls - Ja es varētu, es pastāstītu visu. Bet pašlaik nevaru.
Līga - Katram ir savu skeleti skapī. Man pašai tādi ir. Man tādu ir daudz. Gan ar laiku.
Pauls - Es ceru.

Pauls paņem telefonu un izlasa īsziņu.

Maks [ SMS] - Pēc stundas tevi un Dāvidu gaidu parkā.
Pauls - Man atkal jāiet. Darīšanas.
Līga - Nekas. Es pavadīšu. Man pašai šis tas jānokārto.

Līga pieceļas un pavada Paulu līdz durvīm.

Pauls - Es tiešām atvainojos.
Līga - Gadās.
Pauls - Tad atā.
Līga - Atā.

Pauls dodas prom.
Līga paliek stāvot pie durvīm.

Līga - Stulbums!

Līga dodas uz viesistabu un apsēžas dīvānā.
Viņa paņem telefonu un sāk zvanīt.

Līga - Es ar tevi satikšos.
Maks - Es zināju, ka tu būsi gudra. Parkā, pēc trīs stundām.
Līga - Ātrāk nevar?
Maks - Nē!

Līga nopūšas.

Līga - Sarunāts. Pēc trīs stundām parkā.

Līga noliek klausuli. Viņa atspiežas dīvānā un aizver acis.

Adrians - Kur Pauls?
Līga - Aizgāja.
Adrians - Kas noticis?

Adrians apsēžas blakus. 
Līga atver acis un uzlūko brāli.

Līga - Pēc trīs stundām es došos uz satikšanos ar Maksu.
Adrians - Tu jukusi?
Līga - Ar mani viss būs labi. Viņš neko man nenodarīs. Es vēlos pasargāt tevi.
Adrians - Par to es nešaubos, jo tu nekur neiesi.
Līga - Iešu. Atstāj mani vienu.
Adrians - Njām... Labi.

Adrians aiziet prom. 

Līga - Es zinu, ko es daru!