ES SMEJOS PAR ĒNĀM [5.nodaļa part2]
5.nodaļa part2
Pauls ierodas mājās, lai pateiktu Dāvidam, ka viņiem jādodas satikties ar Maksu.
Viņš redz, ka Dāvids ir par kaut ko noraizējies.
Pauls - Kas noticis?
Dāvids - Nezinu. Laikam es pāršāvu pār strīpu. Bet tu pats biji pie vainas. Izvedi no pacietības. Cerams, ka neko viņai neteici.
Pauls - Es neesmu muļķis. Ir svarīgi šeit paturēt noslēpumus. Maks teica, lai satiekam viņu parkā.
Dāvids - Gaišā dienas laikā? Viņš ir idiots.
Dāvids uzsit ar roku pa plauktu un tas salūzt.
Pauls - Tu tāds pats. Jo šo plauktu vairs netaisos atjaunot.
Dāvids - Labi, šoreiz es atjaunošu. Dosimies vai sēdēsim te?
Pauls - Pagaidi... Mēs kaut ko teiksim par Georgu?
Dāvids - Nē. Maksam tas nav jāzina. Ja viņš vēlas, tad pats vazājas apkārt un uzzina. Lai domā, ka ir viszinītis.
Pauls - Labi. Sarunāts. Un jautāsim par Līgu?
Dāvids - Nu to gan es labprāt uzzinātu.
Pauls - Tad dodamies.
Pauls un Dāvids dodas satikties ar Maksu.
***
Pauls - Un kāpēc atkal mūs traucē? Tagad ir gaišs.
Maks - Te parasti uzturas jaunieši dzērāji, narkomāni vai tumsas pielūdzēji. Tādi kā mēs.
Pauls - Tādi kā jūs, tu un Dāvids. Es dodu priekšroku gaismai. Saki, ko vēlies?
Pauls kļūst nepacietīgs.
Maks - Bārkers šobrīd ir aizceļojis. Mājās palikusi viņa draudzene. Domāju, ka jāsāk ar viņu.
Dāvids - Šoreiz patēlošu savu brāli. Nē. Šoreiz svešiniekus neiesaistīsim. Viņa draudzene nav pie vainas, ka viņš zina visu. Neieteiktu iejaukt citus. Viņš atbrauks un viss būs kārtībā.
Maks - Es kaut kā nevēlos gaidīt. Paņems to draudzeni, nolaupīs un sāks šantažēt Bārkeru.
Dāvids - Un tad iejauksies citi. Tos citus jānogalina. Es neesmu īpaši pret to, bet nē. Pārāk uzkrītoši. Tu tā nedomā?
Maks - Labi, Paula parodija, piekrītu. Gaidīsim.
Pauls - Cik jauki, ka nokārtojām. Dosimies prom?
Dāvids iesmejas un noraidoši pamāj.
Dāvids - Nē. Paul, tev bija jautājums.
Pauls - Pareizi. Tātad, kā tu Zini Līgu?
Maks - Kādu?
Pauls - Es nezinu viņas uzvārdu pašlaik. Viņai ir brālis Adrians.
Maks - Tā... Viņu jau sen zinu. Kopš dzimšanas. Tā nav jūsu darīšana. Tiksimies kaut kad. Es došu ziņu, ja kas jaunāks tiks manās ausīs.
Pauls - Man nepieciešams zināt. Kāpēc tu viņai zvani?
Maks - Es teicu, tā nav jūsu darīšana.
Maks neko nepaskaidrojis aizskrien prom.
Dāvids - Zināju, ka neko neuzzināsim. Kāda jēga bija līst laukā un vēl šādā aukstā vietā?
Pauls - Redz, te ir idiotu parks, tāpēc.
Pauls kļūst nikns.
Pauls - Dēļ šī idiota man bija jābeidz sarunas ar Līgu. Mani tas neapmierina. Nākamreiz, lai nemaz nemēģina izsaukt, kad tas nav īpaši nepieciešams.
Dāvids - Brālītis arī mēdz savu slikto dabu parādīt.
Pauls uzlūko Dāvidu ar nicinošu skatienu.
Pauls - Jā. Es dodos mājā.
Pauls aizskrien prom, bet Dāvids paliek parkā un vēro, ko dara cilvēki.
***
Līga - Jau sen.
Maks - Kādam ir slikts noskaņojums.
Līga ar ļaunu skatienu pievēršas Maksam.
Līga - Tev? Man ir labs.
Maks - Jautri vērot tevi.
Līga - Ko tu vēlējies?
Maks - Lai tu sarunā tikšanos.
Līga - Kādu tikšanos?
Līga bija apmulsusi.
Maks - Ar Georgu. Man viņš jāsatiek.
Līga - Pārtrauc smaidīt kā maija saulīte. Jau slikti metas.
Maks - Ai, ai, ai! Sarunāsi?
Maks šķebinoši pasmaida Līgas virzienā. Līga saviebjas.
Līga - Kam tev viņu?
Maks - Viņš daudz ko zin. Tās lietas man ir ļoti noderīgas.
Līga pieceļas no soliņa un taisās doties prom. Maks paspēj viņu paķert aiz pleciem.
Līga - Tu man neko nevari izdarīt.
Maks - Nolāpīts.
Maks viņu pagrūž. Līga mēģina noturēt līdzsvaru un viņai tas sanāk.
Līga - Dusmas ir slikta lieta. Ar tām ir jācīnās.
Maks - Tu vēl neesi redzējusi dusmas.
Līga - Tu daudz ko nezini. Es zinu, kas ir īstas dusmas.
Līga izvelk no jakas saliekamo nazīti.
Maks - Tu to nedarīsi.
Līga - Tiešām?
Līga ar sakostiem zobiem iegriež sev plaukstā. Viņai sāk tecēt asinis.
Maks - Es to nedarīšu.
Līga - Bet tu vēlies. Tu beidzot vēlies nogaršot manas asinis. Tu vēlies mani nogalināt. Tad nāc un nogalini!
Maks pieskrien pie viņas, paņem viņas roku un tur iekožas.
Pēkšņi Maks kļūst vārgs un nokrīt.
Līga - Tev nekad nav un nebūs mācības.
Līga pieliek pie savas rokas kabatlakatiņu, lai asinis kaut cik apturētu. Tad viņa skrien prom.
Skrienot viņa ik pa laikam palūkojas atpakaļ, lai pārliecinātos, ka Maks neseko viņai. Bet ārā ir tumšs un viņa neko kārtīgi neredz.
Kamēr viņa ik pa laikam skrienot paskatās atpakaļ, viņa pēc mirkļa uzskrien kaut kam virsū. Līga vēlas iekliegties, bet viņas mutei priekšā kāds pieliek vēsu, bet maigu roku.
Dāvids - Kušs... Viņa te vairs nav.
Dāvids lēnām noņem roku.
Līga - Dāvid?
Dāvids - Nē, tavs ļaunākais murgs. Kušš...
Līga - Ko tu šeit dari?
Dāvids - Gāju pie tevis atvainoties, bet tevis nebija mājās. Adrians pateica, ka tiecies ar Maksu parkā.
Līga - Viņam to nevajadzēja teikt.
Dāvids - Izskatās, ka vajadzēja gan. Tev roka savainota.
Līga - Es zinu.
Dāvids - Ejam prom. Te ir bīstami.
Dāvids paņem Līgas roku un abi dodas prom.
Dāvids viņu pavada līdz pat mājas durvīm.
Dāvids - Šādas muļķības vairāk nedari.
Līga - Viņš man neko nevar nodarīt.
Dāvids - Tici man, ja vēlēsies, tad izdarīs. Nevienam cilvēkam nav šķērslis kādu nogalināt.
Līga - Viņš nav cilvēks, bet gan nezvērs.
Dāvids - Lai tā būtu. Es runāju vispārīgi. Tev ir brālis, rūpējies par viņu, ne jau par sevi.
Līga - To es darīju dēļ viņa.
Dāvids - Nogalinot sevi?
Līga - Viņa ir radinieki. Es viņam visdrīzāk atnesīšu nelaimi.
Dāvids - Bet viņam nepieciešama māsa.
Līga - Tu daudz ko nezini.
Dāvids - Tad tev nāksies mani apgaismot.
Līga - Nē, nenāksies. Arlabvakaru tev un paldies.
Dāvids - Lūdzu.
Līga ieiet iekšā mājā un atspiežas ar muguru pret durvīm.
Adrians - Ar tevi viss kārtībā?
Līga - Atrodi man ar ko apsaitēt roku.
Adrians - Labi.
Līga dodas uz virtuvi un uztaisa ūdeni ar ledu.
Līga - Tas nav uz labu. Tiešām nav!
