ES SMEJOS PAR ĒNĀM [7.nodaļa part1]
7.nodaļa part1
Pēc notikuma ar Paulu pagājusi nedēļa, Līga nespēj rast mieru un dodas ārā pastaigāties.
Viņa pārdomā gan savu, gan Adriana dzīvi. Līga saprot, ka viņas dzīvē kaut kā trūkst, bet nesaprot kā tieši.
Viņa lēnām gāja gar Paula māju, bet centās to neuzlūkot. Pie loga viņa ieraudzīja sievietes tēlu. Viņa apjuka.
Līga - Kas tad tas?
Viņai sieviete pamāja. Līga apjuka un devās tālāk.
Pēc piecām minūtēm viņa satika Paulu, kas arī bija izgājis ārā, lai izvēdinātu galvu.
Pauls - Em...Sveika.
Līga - Sveiks!
Līga vēlējās ātrāk pazust, bet Pauls turpināja.
Pauls - Ko tad tu viena?
Līga - Visi aizņemti. Bet ārā bija vēlme iziet.
Pauls - Saprotu. Man tas pats. Vienīgā atšķirība, ka man te vienīgā pazīstamā esi tu.
Līga - Nu jā. Dāvids...bet zinot viņu, man liekas, ka nē.
Pauls - Ne jau liekas, bet arī nē...viņš neietu ar mani nekad ārā.
Līga - Jauks brālis.
Pauls - Jā.
Pauls apmulst. Viņš vēlas turpināt sarunu, bet nespēj rast pareizos vārdu.
Līga - Es nu došos.
Pauls - Pagaidi. Mums jāaprunājas. Es nespēju vairs ne skaidri domāt, ne skaidri kaut ko darīt. Katru dienu domāju kāpēc viens otram ko tādu pateicām.
Līga - To mēs viens otram pateicām, lai saprastu, ka mēs nevaram viens otram uzticēties. Jo katram no mums ir savu noslēpumi, kuri spiedīs mūs, esot kopā. Mums nav lemts būt ne kopā, ne būt draugiem...nekam.
Pauls - Es gan tā neuzskatu. Vai tad nozīme ir noslēpumiem? Ar laiku tas viss atklāsies. Tikai jāmēģina sadzīvot ar to. Laiku pa laikam viss nostāsies savās vietās.
Līga - Bet es vēlētos, lai tie noslēpumi nekrājas. Labi, mēs neesam pazīstami gadiem ilgi, vai pat mēnešiem. Bet...es vēlos vismaz kaut ko par tevi zināt. Niecīgāko noslēpumu.
Pauls - Ja es tev atklāšu kādu noslēpumu, tu piedosi man par manu uzvedību?
Līga - Mēģināšu.
Pauls - Pirms dažiem gadiem tika nogalināta mana meitene. Un zini...to izdarīja mans labākais draugs. Viņš glabāja daudz noslēpumu no manis. Un tāpēc es nevienam īpaši neuzticos.
Līga šausmās iepleš acis.
Līga - Kāpēc?
Pauls - Viņš mīlēja to meiteni. Pēc tam viņš nogalināja sevi.
Līga - Šausmas. Izsaku līdzjūtību.
Pauls paņem Līgas roku un ieskatās viņas acīs.
Pauls - Man nevajag zināt ne tavus, ne Dāvida, neviena noslēpumus. Man vienkārši vajag, lai tu man uzticies, lai man ir atbalsts. No Dāvida man nav nekāda atbalsta, pat tad kad nogalināja manu meiteni un draugs pats sevi.
Līga nolaiž galvu un skatās uz pelēko ceļu. Viņa vēlējās aiziet un vairs nepaskatīties atpakaļ.
Pauls - Pasaki vismaz kaut ko.
Līga - Ko man teikt? To ka tu man iepatikies uzreiz? Tas ka pēc skūpsta liki maniem tauriņiem atkal sākt lidot? Tik sen neesmu tā jutusies.
Pauls pēkšņi piekļāva Līgu pie sava auguma. Līga atbildēja apskāvienam.
Pauls - Saprotu. Es nevēlos tevi sāpināt.
Līga - Tad nesāpini!
Līga paveras uz Paula un pasmaida.
Pauls atbild viņas smaidam un maigi piekļaujas pie viņas lūpām.
***
Līga uzaicinājusi Paulu pie sevis mājās.
Abi sēž virtuvē un sarunājas.
Līga - Tā noteikti nebūs.
Pauls - Adrians noteikti sapratīs.
Līga - Saderam uz saldējumu, ka nesapratīs.
Pauls - Labi. Tātad, ja tu vinnē, tad saldējums, ja es...hmmm...tad jauku nakts pastaigu.
Līga - Sarunāts.
Virtuvē ienāk Adrians. Līga un Pauls smaidīgi noskatās uz viņu.
Adrians - Kas?
Adrians apmulst.
Līga - Nekas. Nepievērs mums uzmanību.
Pauls - Dārgā, padod man cukuriņu.
Adrians velta neizpratnes pilnu skatienu.
Adrians - Neesot kopā, šādas uzrunas nekam neder.
Līga - Paul, tu man esi parādā saldējumu.
Adrians - Es nesapratu.
Līga - Tev nekas arī nav jāsaprot.
Adrians - Normāli! Es atvēršu durvis.
Kad Adrians aiziet, Līga un Pauls sāk smieties.
Pauls - Gan vēlāk sapratīs.
Līga - Es arī tāpat domāju. Kā nekā gudrs puika.
Līga liek pie lūpām krūzi un strauji pagriežas.
Līga - Tom?
Toms - Sveika.
Līga - Kādi ceļavēji tevi te atveduši?
Toms - Tavas istabas.
Līga - Jā, pareizi. Iepazīsties, tas mans puisis, Pauls.
Toms - Esmu Toms.
Toms pasniedz Paulam roku un abi sarokojas.
Pauls - Prieks iepazīties.
Adrians - Un uz ko tad vispār saderējāt?
Līga - Mēs saderējām uz to, ka tu nesapratīsi, ka mēs esam kopā.
Adrians - Ļoti jauki. Salej viņa istabā betonu. Būs ideāli.
Līga - Hm...Nu Tom, stāsti savas idejas.
Toms izskaidro visu, ko ir iedomājies darīt ar Līgas istabu.
Līga - Izklausās labi. Bet oranžā siena būs vienā krāsā?
Toms - Nē. Tā būs tāpat kā pelēkā ar dažādiem toņiem.
Līga - Grīda?
Toms - Parkets. Krāsu izvēlēsies pati.
Līga - Sarunāts.
Toms - Mēbeles izvēlēsimies kopā. Tātad, pirmdien visu izvāks un sāks visu plēst un ārdīt.
Līga - Un logs?
Pauls - Līga, man jādodas prom. Dāvids gaida.
Līga - Es tevi pavadīšu. Tom, ja vēlies, uztaisi tēju vai kafiju.
Toms - Labi. Visu labu.
Pauls pamāj un ar Līgu dodas uz durvju pusi.
Pauls - Rīt atnākšu.
Pauls pieliecas un noskūpsta Līgu.
Līga - Gaidīšu. Nāc ap pusdienlaiku.
Pauls - Sarunāts.
Pauls dodas prom.
Līga - Nu tā, kur mēs palikām?
Pauls - Pie loga.
Līga - Man vajag lielu logu ar lielu palodzi.
Pauls - Labi. Nu strādniekiem visu izskaidrosi. Es pirmdien atbraukšu un visu ko vien vajag paskaidrošu un ieteikšu.
Līga - Tas būtu lieliski.
Toms - Varbūt vēl kaut kas?
Līga - Doma pārtaisīt lielo istabu.
Toms - Pirmdien visu sarunāsim. Man jādodas.
Līga - Nu jā. Šodien atkal tā diena.
Toms - Nekas. Būs labi. Un kas ir Pauls?
Līga - Man draugs.
Toms - Un kas viņš ir, nepieminot, ka tavs draugs?
Līga - Ja godīgi, tad nezinu.
Toms - Nu jā. Tā gadās.
Līga - Tu zini, kur ir durvis. Nevēlos celties.
Toms - Gan atradīšu.
Toms iesmejas un pamāj. Viņš aiziet prom.
Adrians iziet no guļamistabas.
Adrians - Toms jau prom?
Līga - Jā.
Adrians - Kad viņš atkal atnāks?
Līga - Pirmdien.
Adrians - Mhm. Tad parunāšu. Es dodos.
Līga - Esi uzmanīgs.
Adrians - Labi.
Adrians pasmaida un aiziet prom. Līga paliek viena.
***
Pauls ierodas mājās un redz, ka Dāvids kaut ko cītīgi lasa.
Pauls - Ko dari?
Dāvids - Kamēr tu vazājies apkārt, es meklēju informāciju.
Pauls - Es biju pie Līgas.
Dāvids - Ooo.. Kas gan atklājas. Salabāt?
Pauls - Neticami, bet jā.
Dāvids - Žēl.
Pauls nosodoši uzlūko Dāvidu. Dāvids bez jebkādām emocijām uzlūko Paulu.
Dāvids - Nav laika, kad čupoties ar skuķiem. Ir jāmeklē tas sasodītais akmens.
Pauls - Es nečupojos. Tu to dari. Vismaz man ir viena meitene, ne jau simts uz katru pilsētu.
Dāvids - Es meklēju to īsto un vienīgo. Nāc, apsēdies.
Pauls apsēžas un paņem rakstus.
Dāvids - Kārtējo reizi pārliecinos, ka Maknoti ir bijusi bailīga dzimta. Raganas, vampīri, vilkači. Kaut kāds idiotisms. Bet Bardo...par tiem vispār man nav ko teikt.
Pauls - Kāpēc?
Dāvids - Jo nekā nav. Tas tizlenis Maks neko nesaka. Es zinu, ka viņš zin, kas ir Bardo un kur atrast.
Pauls - Nu nezinu.
Pauls pakrata galvu un lasa rakstus.
Dāvids - Lia Mona vispār klusē kā partizāns. Pat neko par Maknotiem nesaka.
Pauls - Tās ir viņas tiesības. Nevaram piespiest pateikt.
Dāvids - Ja viņa nebūtu tik spēcīga, varētu.
Pauls - Nejoko ar viņu.
Dāvids - Es nevaru. Viņas skatiens vien ir slepkavniecisks. Kad viņa sadusmojas un samiedz savas lielās acis, tad vispār. Uhhh...
Pauls - Jā, labi.
Pauls paņem rakstus un turpina lasīt. Viņam nav vēlmes sarunāties ar Dāvidu.
***
Līga - Varēji piezvanīt vai pieklauvēt pie durvīm.
Dāvids - Tu mani redzēji.
Līga - Ko tu vēlējies?
Dāvids - Paulu. Bet izskatās, ka viņa te nav.
Līga - Apsēdies. Tēju vai kafiju?
Dāvids - Tēju. Ko tu vēlies no manis?
Līga - Apsēdies. Lai tu man sastādi kompāniju?
Dāvids apsēžas un Līga iet ieslēgt tējkannu.
Dāvids - Stāsti, ko vēlies.
Līga pagriežas un taisa tēju. Viņas lūpas rotā smaids.
Līga - Pēc divi mēneši man būs nepieciešama tava palīdzība.
Dāvids - Neviens nav lūdzis manu palīdzību.
Līga - Priecājies, ka es palūdzu. Būs Ziemassvētku balle. Radinieki un tā tālāk. To visu rīko mana tante, Iliziana.
Dāvids - Un kas būs jādara?
Līga - Jāuzvelk uzvalks, jāsmaida un jādejo.
Dāvids - Neciešu balles.
Līga - Es tevi lūdzu, izlīdzi man.
Dāvids - Ņem Paulu.
Līga - Pats par sevi saprotams, ka Pauls būs. Man diezgan daudz radinieku, īpaši sieviešu dzimtas radinieču.
Līga piemiedz ar aci un plati pasmaida.
Dāvids - Tā jau cita runa. Es piekrītu. Kādu uzvalku?
Līga - Jebkādu. Galvenais, lai ir uzvalks.
Dāvids - Un kurā datumā?
Līga - Cik zinu, tad 25.decembrī. Sākums astoņos vakarā.
Dāvids - Skaidrs.
Līga padod Dāvidam tēju, bet pati ielej sev apelsīnu sulu.
Dāvids - Kas vēl būs jādara?
Līga - Jādejo, jārunā. Sākumā viss notiks mājās, tad dosimies uz balli un tad atkal mājās.
Dāvids - Neuzklausās pārāk interesanti. Man būs jāizklaidē tavi radinieki?
Līga - Galvenokārt radinieces. Ja kas, nākamajā mēnesī varēsiet iepazīties ar manu tanti. Viņa visu pastāstīs.
Dāvids velta Līgai smaidu.
Līga - Mh... Vēl kaut ko vēlies zināt?
Dāvids - Tu jau man visu pastāstīji.
Dāvids padzeras tēju un sāk klepot.
Līga - Jauki.
Līga apiet apkārt letei un pieiet pie Dāvida.
Līga - Dzer! Divi alerģiskie brāļi. Atliec galvu.
Līga aiziet pie izlietnes un samitrina dvieli. Viņa to pieliek Dāvidam pie kakla.
Dāvids - Kas pie velna?
Līga - Piedod!
Dāvids - Kā dedzina.
Līga - Izdzer visu.
Līga iedod aukstu ūdeni.
Līga - Dzer!
Dāvids - Paulu arī vēlējies noindēt?
Līga - Nerunā. Es nevienu nevēlos noindēt. Es taču nevaru nojaust kam ir un kam nav kāda alerģija. Es nezināju, ka tev tāda pati.
Dāvids - Mēs esam brāļi.
Līga - Un? Mums ar Adrianu nav vispār kopīgu alerģiju.
Dāvids - Iedod man vēl padzerties.
Līga - Ņem!
Līga iedod Dāvidam krūzi.
Līga - Labi?
Dāvids - Jā!
Līga - Neko vairs nevajag?
Dāvids - Nē!
Līga - Ņem vēl padzeries.
Līga apsēžas savā vietā.
Dāvids - Kāda velna pēc tev mājās sargofīnija?
Līga - To lika mums dzert vecāki.
Dāvids - Vecāki?
Līga - Viņiem arī bija alerģija.
Dāvids - Jām...Interesanti. To gan es negaidīju. Viņi izārstējās?
Līga - Nē. Viņi iekļuva aviokatastrofā. Tev Pauls neko nebija stāstījis?
Dāvids - Nē. Mums tagad citas lietas prātā. Tātad jūs vieni dzīvojat?
Līga - Jā. Trīs gadi tante bija kopā ar mums, bet tad ļāvu dzīvot viņai savu dzīvi.
Dāvids - Tā gan ir muļķība.
Līga - Tā ir labāk. Savādāk sanāk, ka es neļautu Ilizianai dzīvot savu dzīvi un brālis jāpamet novārtā.
Dāvids - Varonīgi.
Līga - Man nepatīk sarkasmi. Un tu tā nedarītu?
Dāvids - Nē. Mums nav īpaši labas attiecības. Es neziedotu savu dzīvi viņam. Netaisītos pamest savus sapņus.
Līga - Bet ģimene ir pati svarīgākā.
Dāvids - Es esmu egoists.
Līga - Es tā skatos.
Dāvids - Es došos. Pauls noteikti ir mājās.
Līga - Atā.
Dāvids - Tu nepavadīsi?
Līga - Nē. Nevēlos.
Dāvids - Nu skaidrs. Visu labu.
Līga pamāj Dāvidam un viņš aiziet.
