ES SMEJOS PAR ĒNĀM [7.nodaļa part2]

7.nodaļa part2

Līga vienatnē sēžu skatās televizoru, kad iztraucē zvans pie durvīm.

Līga - Es laikam nekad nepalikšu viena.

Viņa pieiet pie durvīm un tur stāv Pauls.

Līga - Tu. Nāc!

Pauls ieiet mājā un seko Līgai.

Līga - Kaut ko vēlies?
Pauls - Sulu.

Pauls apsēžas un Līga viņam pasniedz sulu.

Pauls - Dāvids teica, ka viņš bija pie tevis.
Līga - Jā, meklēja tevi. Mēs parunājāmies. Ielūdzu uz balli Ziemassvētkos.
Pauls - Jā, viņš man to minēja.

Līga piegāja tuvāk Paulam. 

Līga - Tev arī noteikti jābūt.
Pauls - Vai tad man ir izvēle?

Pauls iesmejas un pieceļas.

Līga - Ir, bet man jau nespēj atteikt pat Dāvids.

Pauls pievelk Līgu sev tuvāk. 

Pauls - Protams. Tu esi burvīga.
Līga - Tikai mazliet.

Pauls pieliecas klāt Līgai un maigi noskūpsta. Līga atbild viņa skūpstam.

Līga - Nāc man līdzi.

Līga paņem Paula roku un ved viņu uz lielo guļamistabu, kas atrodas blakus virtuvei.

Pauls - Cik skaisti.
Līga - Tā bija manu vecāku istaba. Pašlaik tā ir mana.

Līga pieiet pie Paula un kaislīgi noskūpsta. Pauls piespiež viņu cieši klāt. Pauls viņu virza uz gultas pusi un abi tajā iekrīt. Abi turpina kaislīgi skūpstīties. Pauls noskūpsta Līgas vaigu, tad pievēršas kaklam, bet kad sāk skūpstīt kaklu, Pauls ātri novēršas un apsēžas. 
Līga paliek guļot un sāk smieties.

Līga - Jām, to gan es negaidīju.

Līga pieceļas sēdus un uzlūko Paulu.

Līga - Kas notika?

Pauls papurina galvu, lai atjēgtos.

Pauls - Piedod, nezinu. Tiešām nav ne jausmas.

Līga apskauj Paulu.

Līga - Viss labi. Laikam par strauju viss notiek.
Pauls - Laikam.

Pauls pagriež galvu uz Līgas pusi un pasmaida.

Pauls - Varbūt labāk izejam ārā pasēdēt?
Līga - Labi.

Līga un Pauls dodas uz terasi.

Pauls - Kur Adrians?
Līga - Ar draugiem. Kur gan citur? Kā sākās šī brīvība tā viss, iedzeršanas, ballītes. Grūti.
Pauls - Nu zini, tev dzīvot ar Adrianu ir svētlaime, bet ar Dāvidu tā ir elle.
Līga - Jā. Nu neko. Radinieks ir radinieks.
Pauls - Tas nu gan.
Līga - Klau, es redzēju, ka pie jums ir kāda sieviete. Kas tā ir?
Pauls - Tante. Viņa atbraukusi no tālienes. Sen neredzēta.
Līga - Kaut kur redzēta sieviete, tikai neatceros kur.

Pauls parausta plecus.

Pauls - Ejam iekšā. Sāk vēsi palikt.
Līga - Jā. Nāc tēju padzersim. Es izcepu cepumiņus.
Pauls - Kāda tu man mājsaimniece.

Pauls iesmejas un Līga viņam maigi iesit pa plecu.

Līga - Haha.

Līga un Pauls ieiet mājā. 
Līga pagatavo abiem tēju un apsēžas blakus Paulam. Abi visu dienu pavada kopā, sarunājoties un mīļi izturoties viens pret otru. 

***

Līga skatās, ko dara strādnieki un paskaidro, kas viņiem jāizdara. 

Toms - Sveika. Visus jau izrīko?

Toms smejas.

Līga - Loģiski.

Toms pasniedz Līgai lapas ar skicēm un padomiem.

Līga - Tā, paldies.

Līga uzmanīgi pēta, kas tur uzzīmēts un ieskatās lapā, kur sarakstīti padomi.

Līga - Cerams, ka siltumu laidīs cauri tas materiāls apkārt radiatoriem.
Pauls - Protams. Un pie gultas, galvas pusē, būs uztaisīts kā galdiņš. Tur būs sekla kastīte. Varēs kaut likt iekšā. Nedaudz grūti paskaidrot.
Līga - Es apmēram sapratu. Skicēs viss redzams.

Istabā ienāk Pauls.

Pauls - Sveiki. Mani Adrians ielaida.
Līga - Mmm..Pazudušais.
Pauls - Piedod. Tante ciemojas.
Līga - Labi, labi. Čau.

Līga pieiet pie Paula un viņu noskūpsta.

Toms - Es varu turpināt?
Līga - Protams.

Pauls apskauj Līgu no mugurpuses un abi klausās, ko stāsta Toms.

Toms - Pie oranžās sienas stāvēs datorgalds, blakus būs neliels dīvāns un tam blakus būs neliels, pavisam neliels žurnālgaldiņš. Tāds kā atpūtas stūrītis. Āāā... Un turpat būs pie sienas violets pulkstenis. Tas nav skicēs uzzīmēts. Tas būtu pagaidām arī viss.
Līga - Lieliski. Kā tev, Paul, liekas?
Pauls - Būs labi. Mums vajag aprunāties.
Līga - Pagaidām nē. Man Tomam vēl jāpastāsta par viesistabu.
Pauls - Tad ejam. Man jāsatiek Dāvids.
Līga - Liekas, ka jūs nedzīvojat vienā mājā.
Pauls - Var teikt, ka tā ir. Viņš mājās ir reti.

Līga, Pauls un Toms dodas uz viesistabu.

Līga - Man ne visai krāsas un iekārtojums.
Toms - Sākumā tavas idejas.
Līga - Vēlos, lai kamīns tiek atjaunots. Vēlos, lai tas ir kā sensenos laikos, kā agrāk. Pēc tam bildes parādīšu kāds bija agrāk.Mēbeles es vēlos tumšas. Tāpat arī grīdu. Un protams, ka ar gaišiem akcentiem, lai neizskatās pārāk drūmi.
Toms - Labi.
Līga - Es ceru, ka vismaz daļu līdz novembrim pabeigs.
Toms - Nu te ir mazāk darba. Tā kā šie paši strādnieki visu izdarīs un viss.
Līga - Bet cerams, ka daļa vismaz būs gatava.
Toms - Es domāju, ka jā.
Līga - Tad līdz nākamajai nedēļai.
Toms - Atā.

Līga un Toms apskaujas. Tomas dodas prom.

Līga - Ko tu vēlējies?

Līga pievēršas Paulam.

Pauls - Ejam uz virtuvi.

Līga un Pauls aiziet uz virtuvi. Līga apsēžas krēslā.

Pauls - Kas tev rokai?
Līga - Ai, durvis pamaisīja. Uzskrēju asai malai virsū.

Pauls noskūpsta viņas plecu.

Līga - Un te?

Līga parāda uz savām lūpām.

Pauls - Mhm...

Pauls pieliecas un noskūpsta Līgu. Līga maigi apliek rokas ap Paula kaklu un piespiežas tuvāk, Pauls ciešāk apskauj viņu. Abi nesteidzoties izbauda skūpstu.

Adrians - Esmu laikam, ka nelaikā.

Līga atraujas no Paula un pievēršas Adrianam.

Līga - Aha.
Pauls - Iespējams.

Adrians kļūst pavisam nopietns.

Adrians - Līga, es pieļāvu vienu kļūdu.
Līga - Kādu?
Adrians - Pie tevis Jūlija.
Līga - Adrian!!
Adrians - Piedod!
Līga - Paul, tu man vēlējies kaut ko pateikt.
Pauls - Dāvids bija pie tevis?
Līga - Jā!
Pauls - Viņš tev kaut ko teica?
Līga - Nē, tikai kārtējo reizi tevi meklēja.
Pauls - Nu skaidrs. Es nu iešu.
Līga - Ej pa šīm durvīm.
Pauls - Tu man pateiksi, kas ir Jūlija?
Līga - Citreiz. Tagad tas nav iespējams.

Līga pieceļas, ātri iedod buču Paulam uz vaiga.

Līga - Labāk ej.
Pauls - Es rīt atnākšu.
Līga - Pavadi viņu.
Adrians - Tev viss būs labi?
Līga - Neuztraucies, viss būs labi.

Adrians pavada Paulu caur otru mājas izeju.

Līga - Jūlij!
Jūlija - Ooo..Mana vismīļākā draudzene Līga. Esi mainījusies.
Līga - Nevar būt. Skatos, ka atkal esi te.
Jūlija - Man patīk jautrība.
Līga - Es par to nešaubos.
Jūlija - Un kas ir Pauls?
Līga - Mans puisis.
Jūlija - Mmmm...Un kur ir Maks?
Līga - Nu to gan es nezinu. Tev jau jāzina, kur ir tavs sirdsdraugs.
Jūlija - Mēs jau kā 20 gadi esam šķirti.
Līga - Nabaga tu.
Jūlija - Adrian, mans mīļais puika!
Adrians - Ej prom!

Adrians aizkaitināti atbild.

Jūlija - Nejauks esi palicis.
Adrians - Es ar vecenēm nepinos.
Jūlija - Stulbenis.

Jūlija sadusmojas. 

Adrians - Nav nepieciešams man to atgādināt.
Līga - Nedusmojies. Labāk uzreiz lasies prom.
Jūlija - Es vēl atgriezīšos.
Adrians - Gaidīsim ar nepacietību.

Jūlija aiziet prom un dusmīgi aizcērt durvis.

Līga - Viss sāk griezties kājām gaisā.
Adrians - Piekrītu.

***

Lia Mona atrodas Salnas parkā. Viņa gaida Maksu. 

Maks - Sveika mīļā!

Lia Mona nobīstas un strauji pagriežas.

Lia Mona - Izskaties tikpat pievilcīgs, bet esi tikpat liels kretīns.
Maks - Kāpēc tik nejauki? Es vēlējos tikai aprunāties. Es tev pāri neko nenodarīšu.
Lia Mona - Tad ātrāk. Man nav laika.

Maks paaicina Liu Monu apsēsties.
Lia Mona apsēžas un viņai blakus apsēžas Maks.

Maks - Tu noteikti, ka zini, ko es meklēju.
Lia Mona - Apmēram.
Maks - Mīļā, man nepieciešama tava palīdzība.
Lia Mona - Kāpēc?
Maks - Maknoti ir tava dzimta. Noteikti zini, kas ir jaunā dzimta.
Lia Mona - Es nezinu. Ja arī zinātu, tad neteiktu.
Maks - Kāpēc?
Lia Mona - Nu es neuzskatu, ka man nepieciešams tev stāstīt par savu dzimtu. Es neesmu tik stulba.
Maks - Bet tev taču tas arī nepieciešams.
Lia Mona - Tu kļūdies. Es brīnos, ka tu līdz pat šai dienai nezini, kas es patiesībā esmu.
Maks - Vampīrs.
Lia Mona - Muļķis. Kā tu domā, kāpēc es neskrienu meklēt to akmeni? Kāpēc es nemeklēju dzimtu? Jo es jau kopš dzimšanas esmu ragana. Un ja es esmu ragana, man nav nepieciešams tas akmens.
Maks - Neticu.
Lia Mona - Es netaisos neko pierādīt.
Maks - Bet Maknotu dzimtas raganas Henrijs sadedzināja. Nesaprotu.
Lia Mona - Viņas bija muļķes, kad atklāja to manam tēvam. Es biju gudrāka un neko neteicu.
Maks - Tu man palīdzēsi!

Lia Mona pieceļas.

Lia Mona - Noteikti nē. Es nevēlos, lai kāds no manas dzimtas mirst.

Maks pieceļas un vēlas uzbrukt Liai Monai, bet Lia Mona ar savām spējām viņu atvaira.

Lia Mona - Man pietiktu pateikt vienu vārdiņu, lai tu tiktu iznīcināts. Neizaicini likteni.

Maks pieceļas. 

Maks - Labi. Bet es vēlējos pateikt to, ka es tevi vēl jo projām stipri mīlu. Es nespēju aizmirst.
Lia Mona - Tā kā būtu laiks. Bet es nevēlos atcerēties tevi un mūsu dzīvi kopā. Mēs nebijām laimīgi.
Maks - Bijām.
Lia Mona - Kā? Tas ka tu pakļāvi mani un izmantoji savām iegribām? Es nebiju laimīga. Varbūt tu biji.

Lia Mona dodas prom.

Maks - Ja tā, tad es nogalināšu kādu no tavas dzimtas un tas būs uz tavas sirdsapziņas.
Lia Mona - Kamēr tu atradīsi, dzimta mainīsies un paspēs atkal nomainīt uzvārdu.
Maks - Tiešām? Es zinu, kas ir tava dzimta. Es pārbaudīju vai tu zini. Jo kā nekā tu čupojies ar Vezerelu brāļiem.
Lia Mona - Tu melo.
Maks - Tiešām? Es nemeloju. Es zinu, kas ir Bardo un es zinu, kur viņi dzīvo.

Maks pagriežas un dodas prom. Lia Mona paliek parkā un sāk krist izmisumā. 

***

Jūlija nepacietīgi mīņājas uz vietas un gaida savu mīļoto, Maksu. Viņa nespēj sagaidīt tikšanos.
Kad viņa domā, ka Maks neieradīsies un taisās prom. Pagriežoties viņa sastopas ar Maksu.
Maks pasmaida viņas virzienā un piekļauj viņu pie sevis.

Maks - Es domāju, ka tu neatnāksi.
Jūlija - Slikti domāji.

Jūlija mēģināja tikt vaļā no Maksa stingrā tvēriena.

Jūlija - Palaid.
Maks - Kāpēc? Tu taču vēlies, lai es tevi skūpstu, lai apskauju, lai būtu tev blakus.
Jūlija - Tas laiks ir pagājis.
Maks - Nu nē. Es zinu, ka vēlies, lai mēs vairs nebūtu atkarīgi ne no saules gaismas, ne no pilnmēness.
Jūlija - Ko tu zini?
Maks - Man ir pavediens uz melnās rozes akmeni.
Jūlija - Un ko tev no manis vajag?
Maks - Neko. Tikai piedošanu, sapratni un mīlestību.
Jūlija - Es nevaru.

Maks palaiž vaļā Jūliju un nokrīt uz ceļiem.

Maks - Piedod par to, ko es nodarīju tev. Es vēlos atkal visu sākt no jauna. Es nespēju bez tevi, mana mīļotā.

Jūlija nostājas ar paceltu galvu.

Jūlija - Nu nezinu, nezinu.

Kamēr Jūlija neredz, Maks saviebjas un gaida atbildi.

Jūlija - Nu labi. Piedošu.

Maks pieceļas un kaislīgi noskūpsta Jūliju. 

Jūlija - Ak Maks!

Jūlija un Maks turpina skūpstīties un neievēro apkārtējos cilvēkus. 

***

Pauls ierodas mājās no pastaigas un redz, ka Dāvids kārtējo reizi mājās atvedis savu upuri.

Pauls - Tev neapnīk?
Dāvids - Tev savas lietas, man savas.
Pauls - Jā, bet tu to visu dari pārāk uzkrītoši.
Dāvids - Nerunā muļķības.
Pauls - Klau, tu, ej uz Dāvida istabu un pasēdi tur.

Meitene pamāj un iet uz Dāvida istabu.

Pauls - Šodien pie Līgas ieradās viena meitene, Jūlija. Neesi dzirdējis?
Dāvids - Nē. Kas viņa ir?
Pauls - Līga teica, ka nav laika paskaidrot, citreiz.
Dāvids - Hmm...Varbūt Maksa skuķis.
Pauls - Varbūt. Kaut ko esi atradis?
Dāvids - Man nebija laika. Bija jānogaršo Natālija. Garda.
Pauls - Jā.
Dāvids - Labi, labi, mister nopietnais. Esmu sameklējis, ka Maknoti veiksmīgi noslēpuši akmeni kaut kur tepat. Kā izrādās akmens netika iznīcināts. Maknoti paņēma to, lai turpinātu aizsargāt.

Pauls ir nesaprašanā.

Pauls - Bet...viņi paši bija vampīri.
Dāvids - Ne visi. Elīza Maknota nebija. Tāpat arī Katrīna. Nepaspēja. Elīza veiksmīgi izbēga no tā lāsta. Kaut gan tas ir patīkams lāsts. Un līdz ar to, pēdējais Maknots, kas piedalījās šajā iznīcināšanā savāca akmeni. Un zini ko? Viņš bija...hmmm..raganis.

Dāvids sāk smieties.

Dāvids - Piedod, burvis.
Pauls - Nekad nebiju nevienu citu burvi sastapis, izņemot Rubensu.
Dāvids - Man liekas, ka Maknotu dzimta ir pārpildīta ar burvjiem un raganām. Tā kā...nu nezinu. Jāmeklē tas kretīns, kurš neļāva, lai to iznīcina.
Pauls - Ja viņš nebija vampīrs, tad diezin vai dzīvs.
Dāvids - Nu...tad kāds no tās kretīnu dzimtas. Jāmeklē, jāmeklē. Es vēlos, lai tas akmens tiktu iznīcināts, lai mums būtu miers.
Pauls - Tam es piekrītu.

Dāvids padod rakstu, kur ir pastāstīts par Maknotiem un to spējām.

Dāvids - Lūdzu! Te viss ir pastāstīts no līdz.

Pauls paņem grāmatu un sāk lasīt.

Dāvids - Labāk iedzer kaut ko, pirms lasi. Nervi netur.

Pauls apsēžas dīvānā un uzlūko Dāvidu.

Pauls - Es neesmu tik nervozs kā tu.
Dāvids - Ai, ai, ai. Es dodos pie savas dāmas. Vēlos izbaudīt viņu no līdz.

Dāvids pasmaida dodas uz savu istabu. Pauls pievēršas rakstam.