ES SMEJOS PAR ĒNĀM [8.nodaļas 3.daļa]
8.nodaļa part3
Līgas un Adriana mājā sabraukuši viesi. Pirms vakariņām notiek sarunas.
Zane - Tev ļoti jauka māja.
Līga - Paldies.
Ģirts - Meitenes, šampanietis!
Līga - Paldies Ģirt!
Ģirts - Kur tavs puisis?
Ģirts dzerot šampanieti uzlūko Līgu pār glāzes malu.
Līga - Drīz vien būs.
Līga paskatās telefonā, tur atnākusi īsziņa no Paula.
Līga - Es dodos sagaidīt savu puisi.
Iliziana - Mēs drīz dosimies pie galda.
Līga - Pagaidi, tūlīt Pauls ar Dāvidu būs klāt.
Iliziana - Labi, tad pēc desmit minūtēm sēžamies pie galda.
Līga pasmaida un dodas sagaidīt Paulu un Dāvidu.
Viņa atver durvis, lai izietu sagaidīt, bet abi jau stāv pie durvīm.
Līga - Jūs jau te. Sveiks.
Līga iedot Paulam buču uz vaiga.
Pauls - Čau Mīļā!
Dāvids - Es arī šeit esmu. Čau.
Līga - Čau!
Dāvids - Man līdzi dāma.
Jūlija - Sveika.
Līga - Ko?
Līga saviebjas un sāk dusmoties.
Jūlija - Pieklājīgi būtu sasveicināties ar viesi.
Līga - Kaut vai.
Jūlija - Esmu Jūlija.
Līga - Tu zini kā mani sauc. Nāciet iekšā.
Jūlija nikni uzlūko Līgu, paņem Dāvida roku un seko Līgai.
Jūlija - Nejauka meitene.
Dāvids - Tā nav. Vienkārši tu viņai sākumā neiepatikies. Bet tas tik tā.
Jūlija - Man gan tā neliekas.
Dāvids - Smaidi un viss. Nepievērs uzmanību.
Jūlija - Tev viegli teikt.
Līga un Pauls jau atrodas viesistabā. Pēc tam ienāk Dāvids ar Jūliju.
Līga - Tagad varam sēsties pie galda.
Līga pasmaida un visi pēc uzaicinājuma apsēžas savās vietās.
Pauls atbīda krēslu un uzaicina Līgu apsēsties.
Līga - Paldies, Paul!
Pauls - Lūdzu.
Visi sāk vakariņot un vīties sarunās.
***
Dāvids - Georg!
Georgs - Ko?
Georgs dusmīgi pagrieza galvu uz Dāvida pusi.
Dāvids - Zinu, ka es tev nodarīju pāri. Es tiešām to nožēloju. Es nevēlējos tik asi reaģēt. Piedod!
Georgs - Tev Pauls lika atvainoties?
Dāvids - Ko? Kāds sakars Paulam ar tevi?
Georgs - Viņš atvainojās tavā vietā.
Dāvids - Varēja neuztraukties. Pats atvainotos. Agri vai vēlu, bet atvainotos.
Georgs - Tu gan esi īpaši draudzīgs.
Dāvids - Balts un pūkains.
Dāvids pasmaida.
Georgs - Un ko tu no manis vēlies?
Dāvids - Draudzīgu padomu par akmeni.
Georgs - Es jau teicu, ka man nav ne jausmas, kur tas ir un kas vispār tas tāds ir. Es zinu, ka kaut kas ir, bet kas...nav ne jausmas.
Dāvids - Bet kas varētu to zināt? Tu esi gudrs, kaut kas jāzina.
Georgs - Varbūt esmu gudrs. Bet ja akmens ir saistīts ar Maknotu dzimtu, tad kāpēc nepajautāt pašai Līgai?
Dāvids ieklepojas.
Dāvids - Ir viena lieta, viņa neko nezina.
Georgs nosodoši uzlūko Dāvidu.
Georgs - Tas nu nav nopietni.
Dāvids - Neuztraucies. Mans godīgais brālītis viņai šodien visu paziņos.
Georgs - Tas ir labi.
Dāvids - Klau, ja tev interesē Maknotas, tad varbūt spēsi arī izpalīdzēt?
Georgs - Kā?
Dāvids - Apjautāties Ziai. Šo to palasīt no viņu rakstiem. Tev viss pieejams. Tev tas interesē. Mums arī.
Georgs iemalko vīnu un pasmaida.
Georgs - Es varu palīdzēt, bet vai tu spēsi novērtēt šo palīdzību.
Dāvids - Spēšu, ja vien nevēlēsies mani nogalināt. Un atceries, es lasu domas.
Georgs - Es zinu. Tāpēc izmantoju sargofīniju, lai tik viegli nepiekļūtu manām domām.
Dāvids - Izskatās, ka jau esi sastapis šādus tādus vampīrus.
Georgs iesmejas.
Georgs - Jā. Piemēram šo jaunkundzi, kas sēž tev blakus. Vai ne tā, Jūlij?
Jūlija kļūst satraukta.
Jūlija - Neatceros.
Georgs - Maks un viņa man draudēja. Pats secini par ko un kā.
Georgs pagriežas uz Ilizianas pusi.
Dāvids paskatās uz Jūliju.
Dāvids - Tā kā man ir vienalga ko tu dari, bet kāds tev sakars ar Maksu?
Jūlija - Viņš noteikti, ka sajauca mani ar citu vampīru meiteni.
Dāvids - Nu protams.
Dāvids pievēršas vakariņām.
***
Lielais galds aiznests prom, bet mazais stāv istabas stūrītī. Pie mazā galda stāv Līga un Pauls.
Visapkārt viesi dejo.
Līga - Kāpēc Dāvids bez brīdinājuma paņēma līdzi dāmu?
Pauls - Es pats tikai to šodien uzzināju.
Līga - Tev ir pretenzijas?
Līga - Ja tā būtu cita meitene, tad nekādu pretenziju.
Pauls - Piedod. Iesim padejot?
Līga un Pauls dodas dejot. Pauls apķer ar kreiso roku Līgas vidukli un ar labo roku paņem viņas kreiso roku. Viņš pievel Līgu sev tuvāk.
Pauls - Es vēlētos vēlāk ar tevi aprunāties.
Līga - Varbūt tagad?
Pauls - Nē, mazliet vēlāk. Pagrieziens.
Līga - Par ko?
Pauls - Par mani un tevi.
Līga - Labi. Vēlāk.
Pauls - Tev gan daudz radinieku.
Līga - Tie nav visi. Visu būs uz Ziemassvētkiem.
Pauls atliec Līgu.
Pauls - Zini, kas man patīk?
Līga - Nē!
Līga pasmaida.
Pauls - Tas, ka neskatoties ne uz ko, tu vienmēr smaidi.
Pauls piekļauj Līgu sev cieši, cieši klāt.
Līga - Paldies. Un zini, kas man tevī patīk?
Pauls - Nav ne jausmas.
Līga - Ka tu vienmēr būsi blakus savam brālim, lai arī kāds idiots viņš būtu.
Pauls sāk smieties.
Pauls - Paldies. To gan negaidīju. Zini, ir jauki apzināties, ka tu spēj kaut cik paciest manu brāli.
Līga - Var pierast.
***
Dāvids - Drīkst uzlūgt tavu meiteni uz deju?
Pauls - Mana meitene vēlas padejot ar manu brāli?
Līga - Lai notiek.
Dāvids paņem Līgu pie rokas un ved uz istabas vidu.
Dāvids - Lēna dziesma.
Līga - Ir labi.
Dāvids - Tev laikam, ka nepatika, ka atvedu meiteni.
Līga - Burtiski gaišreģis. Man nebūtu nekas pret citu meiteni. Man ir pretenzijas pret Jūliju.
Dāvids - Un kāds iemesls?
Līga - Neteikšu!
Dāvids - Tu viņai arī nepatīc. Nu vismaz man tā liekas.
Līga - Tieši otrādāk. Es viņai ļoti patīku.
Dāvids - Kaut kā neticas. Visi tik noslēpumaini.
Līga - Sekoju jūsu piemēram.
Dāvids - Galvenais paciets mani.
Līga - Ir slikti noklausīties citu sarunas.
Dāvids - Es gan tā nedomāju.
Dāvids pieliecas pie Līgas auss un iečukst.
Dāvids - Tu man sāc nepatikt vēl vairāk.
Līga arī pieliecas pie Dāvida auss.
Līga - Bet tu man nepatīc jau kopš pirmās tikšanās dienas.
Līga atliecas atpakaļ, plati pasmaida un aiziet prom, atstājot Dāvidu vienu uz deju grīdas.
***
Pauls beidzis runāt ar Dāvidu, dodas pie Līgas, kura turpina runāt ar brālēnu.
Pauls - Es atvainojos. Vēlētos uz pāris mirkļiem nozagt savu meiteni.
Ģirts - Lai notiek.
Līga paņem Paula roku un abi dodas uz Adriana istabu.
Līga - Apsēdies!
Pauls - Un tu?
Līga - Es pastāvēšu.
Pauls - Es laikam, ka varu sākt. Grūti.
Līga - Mums ir diezgan laika.
Pauls - Dāvids teica, lai neko nesakot, jo tas var radīt lielas problēmas, bet es vairs nespēju klusēt.
Līga apsēžas blakus Paulam un ar plaukstām pieskaras viņa sejai.
Līga - Neklusē. Es vēlos, lai tu man visu pastāsti. Uzticies man.
Pauls - Es nezinu ar ko lai sāk. Pirmo reizi, kad tevi ieraudzīju, es zināju, ka tā nebūs pēdējā reize, kad tevi redzu. Sargofīnija... Man pret to nav alerģijas, tā man ir inde, kas spēj mani nogalināt. Dažādi talismani spēj mani ievainot. Man ir daudz gadu un es...neesmu dzīvs.
Līga pieceļas, pieiet pie galda un skatās uz sienas.
Līga - Tu esi vampīrs. Es tam nevēlējos ticēt. Lasīju par cilvēkiem, kam tiešām ir alerģija pret sargofīniju. Es tiešām tam nevēlējos ticēt. Mani 15 gadi bija saistīti ar vampīru padarīšanu. Vecāki bija vampīri. Nāve, asinis, ļaunums. Tā bija neciešama dzīve. Man nebija normālas bērnības.
Pauls pieceļas un pieiet pie Līgas. Viņš uzliek abas rokas uz viņas pleciem.
Pauls - Piedod, ka atkal tev ar to visu jāsaskaras.
Līga - Tev nav par ko atvainoties.
Līga pagriežas pret Paulu un apskaujas.
Līga - Galvenais, lai esi man blakus.
Pauls pasmaida un apskauj Līgu vēl ciešāk.
***
Viesu istabā ienāk Līga un Pauls. Viņi ir sadevušies rokās. Abi smaida.
Iliziana - Divi dārgumiņi! Tagad varam ķerties pie tortes griešanas.
Visi sastājas ap galdu.
Līga - Ievēlies vēlēšanos un nopūt sveces.
Iliziana pasmaida, aizver acis un ar vienu pūtienu nopūš 30 sveces.
Visi ciemiņi aplaudē.
Adrians - Jauki. Un tagad mana dāvana. Apsēdies.
Iliziana - Sodīsi mani?
Iliziana sāk smieties.
Adrians - Ne īpaši. Es tev aiziešu acis.
Iliziana - Tas nav uz labu.
Adrians - Es gan tā neteiktu. Torte būs pēc manas dāvanas.
Adrians ieslēdz mūziku. Telpā ienāk kāds puisis, kas dodas pie Ilizianas.
Adrians - Mana dāvana. Georg, cerams tev nav iebildumu. Šo es jau sen biju ieplānojis.
Georgs - Gan būs labi.
Puisis sāk dejot ap Ilizianu.
Iliziana - Nu es neko tādu negaidīju.
Puisis lēnām noņem no Ilizianas acīm šalli.
Iliziana - Ohoo...
Puisis smaida un lēnām novelk no sevis kreklu. Skatam paveras labi trenētais un iedegušais augums.
Līga - Adrian...Nu tu izdomāji.
Adrians - Gadījās.
Tad kad puisis beidz dejot, visi aplaudē.
Puisis nosūta gaisa buču Ilizianai un dodas prom.
Iliziana - Paldies Adrian!
Adrians - Tagad taustāmāka dāvana. Ceļojums uz Indiju, divām personām.
Iliziana - Paldies.
Iliziana apskauj Adrianu.
Iliziana - Paldies. Nu varam ķerties pie tortes.
Iliziana sāk griezt torti.
Pauls - Es parunāšu ar Dāvidu.
Līga - Tev paņemt tortes gabaliņu?
Pauls - Jā!
Pauls aiziet pie Dāvida.
Dāvids - Skatos, ka neko neesi teicis Līgai. Dūšas nepietika?
Pauls - Pastāstīju.
Pauls pasmaida.
Dāvids uzlūko Paulu ar neizpratnes pilnu skatienu.
Dāvids - Nesapratu.
Pauls - Viņa nojauta, kas es esmu. Viņa visu savu dzīvi ir saskārusies ar vampīrismu. Viņas vecāki bija vampīri.
Dāvids - Kaut kas neticams. Brīnums, ka viņa vispār pacieš vampīrus.
Pauls - Kāpēc, lai tā nebūtu? Tas nekas, ka viņai nebija normālas bērnības. Bet vecākus viņa mīlēja.
Dāvids - Kā normāla?
Pauls - Nebija normāla. Asinis, nāve, ļaunums. Kaut kā neizklausās pēc normālas bērnības.
Dāvids - Es aiziešu pie viņas.
Pauls - Tikai esi uzmanīgs ar vārdiem.
Dāvids - Es viņai izteikšu līdzjūtību.
Dāvids plati pasmaida.
Pauls - Tas nav uz labu.
Pauls sāka uztraukties.
Dāvids - Varbūt!
Dāvids smaidīdams dodas pie Līgas.
Dāvids - Drīkst tevi uzlūgt uz pastaigu.
Līga -Kāpēc?
Dāvids - Vēlos aprunāties. Lūdzu neatsakies.
Līga - Labi. Adrian, aiznes to Paulam. Pasaki, ka drīz būšu.
Līga un Dāvids dodas ārā.
Dāvids - Neuztraucies, tālu neiesim.
Līga - Labi. Cerams, ka saruna neieilgs.
Dāvids - Tas atkarīgs no tevis.
Līga - Tu esi pārāk aizdomīgs.
Dāvids - Es tev dodu savu roku.
Dāvids pasmaida.
Līga - Labi.
Līga paņem viņa roku, tā ir vēsa, bet ļoti maiga. Abi dodas pastaigā.
Dāvids - Man Pauls pastāstīja par jūsu sarunu.
Līga - Tātad zini, ka es zinu.
Dāvids - Tevi tas nebiedē?
Līga - Izskatās, ka biedē?
Dāvids - Tev būtu jābaidās. Kā nekā mēs esam ļaunums.
Līga - Mani vecāki arī bija tādi kā jūs. Bet tas nenozīmēja, ka man bija jābaidās.
Dāvids - Adrians par šo visu zina?
Līga - Par vecākiem jā, bet par jums nē.
Dāvids - Tu viņam stāstīsi?
Līga - Man liekas, ka viņš pats to nojauš.
Dāvids - Gudrs puisis. Pauls teica, ka tev nebija normālas bērnības.
Līga - Jā. Tur nekā normāla nebija. Visu laiku dzīvo bailēs. Mani astoņu gadu vecumā nolaupīja vampīrs, tad bija bail iet ārā, justies normāli un brīvi.
Dāvids - Nolaupīja?
Līga - Vampīrs Maks.
Dāvids - Tātad viņš par tevi mums stāstīja.
Līga - Jūs pazīstat Maksu?
Dāvids - Jā. Mums kārtojamas dažas lietas.
Līga - Kādas?
Dāvids - Pauls tev nestāstīja?
Līga - Es labāk neizteikšos.
Dāvids - Labi, sapratu. Nu...mēs meklējam melnās rozes akmeni. Tas akmens saistās ar tavu dzimtu jeb Maknotu dzimtu. Pie tā kura atrodas akmens ir jānogalina.
Līga pēkšņi apstājas un paskatās uz Dāvidu.
Līga - Nogalināt?
Dāvids - Jā!
Līga - Tas ir kaut kas neticams. Izmantot mani, lai atrastu kaut kādu sūda akmeni.
Līga aiz dusmām izrauj savu roku no Dāvida rokas un ātri dodas prom. Viņa jau tikusi pie mājas durvīm, bet viņai priekšā pieskrien Dāvids. Viņš uzlūko Līgu ar niknu skatienu.
Dāvids - Es esmu ātrāks. Un tagad paklausies mani.
Līga - Man tevī nav jāklausās.
Līga mēģina nogrūst viņu prom no durvīm. Bet Dāvids saķer viņu aiz pleciem un neļauj viņai neko darīt.
Dāvids - Esmu arī spēcīgāks. Un tagad paklausies manī. Mēs viens otram nepatīkam. Tu mani neciet, bet mēģini paciest. Es nepieļaušu, lai kaut kāds mirstīgais skuķis kāpj man uz galvas.
Līga - Labi. Stāsti.
Dāvids - Mēs par tevi uzzinājām šonedēļ, ka esi saistīta ar Maknotu dzimtu. Es to ieraudzīju, kad paņēmu tavu pastu. Un neviens netaisās tevi nogalināt. Vismaz Pauls to nepieļaus. Ja godīgi man vienalga, kas ar tevi notiek. Es neuztraucos, kas notiks ar tevi. Būtu mana vaļa, es tevi pats nogalinātu un atrastu akmeni. Pašlaik domāju tikai par melnās rozes akmeni.
Dāvids atlaiž Līgu. Līga noliec galvu.
Līga - Paldies par atklātību. Tagad paej malā.
Dāvids paiet malā un Līga ieiet mājā. Viņa paskatās apkārt un ātri ieiet istabā, kas atrodas gaiteņa galā.
Viņa apsēžas krēslā un sāk raudāt.
Līga - Kur bija manas acis?
Istabā ienāk Georgs. Viņa pieceļas.
Georgs - Kas noticis?
Līga - Nekas!
Georgs - Tu raudi. Tātad kaut kas noticis.
Līga - Es uzzināju to ko man patiesībā nevajadzēja zināt.
Georgs - Pauls?
Līga - Jā. Tu zināji?
Līga bija pārsteigta.
Georgs - Sapratu pēc uzvārda. Un ko tad tu uzzināji?
Līga - Sīkums, ka viņš ir vampīrs. Sīkums, ka esmu Maknota. Bet iespējams, ka pie manis ir kaut kāds akmens no kura atkarīga mana dzīvība. Nesaskatu neko jautru.
Georgs - Sava jautrība tur ir.
Līga - Kāda?
Georgs - Tavs mīļotais ir vampīrs, asinssūcējs. Āāā...Un kā arī viņa brālis.
Līga - Es ienīstu Dāvidu un viņš ienīst mani.
Georgs - Viņš tevi neienīst. Viņam vienkārši nepatīk jaukas meitenes.
Līga - Labi. Es viņu ienīstu, bet acīmredzami, ka es viņam nepatīku.
Georgs pieiet pie Līgas un viņu apskauj.
Georgs - Viss būs labi. Galvenais nepadoties.
Līga - Paldies.
Georgs palaiž Līgu un pasmaida.
Līga - Labi, dodamies pie viesiem.
Līga un Georgs dodas pie pārējiem.
Visu vakaru Līga pavada Paula sabiedrībā.
Dāvids visu vakaru cenšas parunāt ar Līgu, bet viņa izvairās.
***
Dāvids - Labrīt!
Līga - Mhm.
Līga pat nepaskatās uz Dāvidu un turpina gatavot brokastis.
Dāvids - Tu esi dusmīga?
Līga - Nemaz.
Dāvids - Kāpēc tad nerunā ar mani?
Līga - Runāju.
Dāvids - Tad kāpēc neskaties uz mani?
Līga pagriežas, paskatās uz Dāvidu un atkal aizgriežas.
Līga - Paskatījos. Tēju vai kafiju?
Dāvids - Kafiju un klāt indi.
Līga - Tev tā nepalīdzēs.
Dāvids - Daudz zini.
Līga pienes viņam kafiju un pati apsēžas pretim.
Dāvids - Varbūt parunāsim?
Līga - Vakar parunājām. Man ar to pilnīgi pietika.
Dāvids - Tātad esi dusmīga.
Līga -Nē.
Dāvids - Kas tad?
Līga - Vēlos kaut ko izdarīt ar tevi...tikai nezinu ko.
Dāvids - Man nepatīk, ja mani cenšas nogalināt
Līga - Bet tev patiktu, ja mani censtos nogalināt.
Dāvids - Nē. Ne īpaši. Tev slikts garastāvoklis?
Līga - Nemaz. Tikai dīvaina sajūta.
Dāvids - Kāpēc?
Līga - Psss...Ne jau katru dienu tevi vēlas nogalināt.
Dāvids - Nu jā, tur tā lieta.
Līga - Nē. Vēl forši apzināties, ka mana drauga brālis arī vēlas mani nogalināt.
Dāvids aizrijas ar kafiju un nosodoši uzlūko Līgu.
Līga - Jā!
Līga plati pasmaida un dodas uz istabu pie Paula.
