ES SMEJOS PAR ĒNĀM [9.nodaļa part1]

9.nodaļas 1.daļa

Pauls sēž dīvānā un lasa grāmatu. Dāvids ieiet istabā un apsēžas viņam blakus.

Dāvids - Ko dari?

Pauls paskatās uz Dāvidu, noliek grāmatu un atspiežas pret dīvāna malu. 

Pauls - Ko tu vēlies?
Dāvids - Kur Lia?
Pauls - Pastaigājas. Klausies, ko tu esi izdarījis Līgai?
Dāvids - Tikai aprunājos.
Pauls - Tātad...līdzjūtību izteici.
Dāvids - Ne īpaši.
Pauls - Tu nekad nespēsi būt normāls.
Dāvids - Nav iemesla.
Pauls - Vismaz pret viņu izturies normāli.
Dāvids - Es izturos.
Pauls - Aizvainojot viņu?
Dāvids - Hm...
Pauls - Sapratu. Lai paliek. Mums jādodas pie viņas un jāsameklē akmens.
Dāvids - Viņa nevēlas mani redzēt.
Pauls - Un? Tu pats esi pie vainas. Taisies.

Kamēr Dāvids dodas pārģērbties, Pauls lasa grāmatu.

***

Iliziana un Georgs taisās doties prom.

Iliziana - Mēs nu dosimies prom. Šīs bija patiešām jaukas divas nedēļas.
Līga - Prieks, ka jums patika.
Georgs - Attā.

Līga un Adrians apskauj Ilizianu un Georgu, un tad atvadās.

Adrians - Skaties, Pauls un Dāvids nāk!
Līga - Nevēlos redzēt Dāvidu. 
Adrians - Es gan vēlos. Viņš ir tīri interesants.
Līga - Tu esi ļauns.

Līga un Adrians sāk smieties.

Dāvids - Jums jautri?

Dāvids pasmaida Līgas virzienā.

Līga - Vairs nē. Ejam mājā.

Adrians sāk smieties.

Adrians - Nu kā mazi bērni.

Adrians visiem aiziet priekšā. Pārējie viņam seko. 

Līga - Ko vēlējāties?
Dāvids - Uzzināt kaut ko par Melnās rozes akmeni.
Līga - Ko?
Dāvids - Ooo... Tu ar mani runā.

Līga saviebjas un pievēršas Paulam. 

Līga - Kāds akmens?
Pauls - Ir tāds melnās rozes akmens ar kuru ir iespēja lauzt lāstu. Tas ir melnā krāsā ar sarkaniem, tādiem kā rozes gabaliņiem. Nu... pat nezinu kā paskaidrot.
Līga - Hmmm... Pat neesmu pamanījusi tādu.
Pauls- Akmens pieder Maknotu dzimtai jeb tavai dzimtai.
Līga - Tiešām neko tādu nezinu. Iespējams, ka Zia zin.

Līga apsēžas virtuvē uz krēsla. 

Līga - Piedodiet, varbūt tēju vai kafiju?
Pauls- Man tēju. Dāvisam kafiju.

Dāvids pamāj un apsēžas pie letes.

Dāvids - Klāt pieliec indi.

Līga pieceļas un pasmaida.

Līga - Tev noteikti tā nepalīdzēs.
Dāvids - Daudz zini.
Līga - Es zinu to, ka vēlies mani nogalināt.
Dāvids - Nu to gan nebija jāsaka Paula klātbūtnē.
Līga - Un tu domā, ka Pauls ir tāds muļķis, ka nesaprot to? Mmm?
Dāvids - Jauki, jauki. Man prieks. Nebūtu Paula, tu jau sen būtu beigta.
Līga -Tad es labāk dodos pie Rubensa.

Pauls un Dāvids noraustās.

Dāvids - Rubensa? Tu viņu zini?
Līga - Un kā tu domā, kas lika mani nolaupīt un spīdzināt? Jaukas laumiņas?
Pauls - Labi, pārtrauciet. Neviens nedosies ne pie Rubensa, ne pie jaukām laumiņām.

Līga dodas taisīt tēju un kafiju. 

Pauls- Tātad par akmeni neko nezini.
Līga - Nē, pilnīgi neko. Es saku, to var zināt tikai Zia.
Pauls - Nu labi, tad mēs dosiemies uzzināt kaut ko no kā cita. Piedod, ka velti uztaisīji tēju un kafiju. Vēlāk atnākšu.
Līga - Sarunāts.

Līga pieiet pie Paula un viņu noskūpsta. Dāvids aiziet pirmais prom.

Līga - Dodies.

Pauls pamāj Līgai un aiziet prom. 
Līga pagatavo sev kafiju un ieslēdz televizoru. 

***

Līga sēž viesistabā, skatās savu mīļāko filmu un izbauda vīnu no sava pagraba.
Pēc neilga laiciņa kāds pieklauvē pie durvīm.

Līga - Nu nē. Kad man būs miers?

Līga negribīgi pieceļas no dīvāna un dodas pie durvīm.
Viņa tās lēnām atver un sev priekšā redz kādu ļoti simpātisku sievieti.

Līga - Jā.
Lia Mona - Esmu Lia Mona Maknota.
Līga - Es domāju, ka tu esi beigta.

Lia Mona apvainojas.

Lia Mona - Visi vēlas, lai es būtu beigta.
Līga - Nu man īstenībā vienalga. Ja vēlies, vari ienākt.

Lia Mona pasmaida.

Līga - Vēl viens vampīrs.
Lia Mona - Vairums jeb lielākā daļa vampīru ir muļķi, jo domā, ka vajag uzaicinājumu, lai ienāktu. Mums, Maknotām, ir aizsardzība šādā jomā.
Līga - Tad jau jauki, ka vairums no nezina. Nu tad dodamies uz lielo istabu.

Lia Mona seko Līgai uz istabu.

Lia Mona - Burvīgi. Mana sapņu māja.
Līga - Jā, skaista. Neko pielikt, neko atņemt. Bet nu, laikam ejot kaut kas jāmaina. Ne viss ir mūžīgs.
Lia Mona - Tas tiesa.

Līga aicina Liu Monu apsēsties dīvānā.

Lia Mona - Paldies.
Līga - Varbūt vīnu?
Lia Mona - Labprāt.

Līga paņem no plaukta vēl vienu vīna glāzi un abām ielej vīnu.

Līga - Lūdzu.
Lia Mona - Tavi vecāki bija skaisti. Burvīgs pāris. Žēl, ka tik ātri gāja bojā.
Līga - Jā. Klau, tu man vari kaut ko pastāstīt par mūsu dzimtu? Vēlos kaut nedaudz ieviest skaidrību tajā visā.

Lia Mona paņem glāzi un iemalko vīnu.

Lia Mona - Labprāt. Mūsu dzimta jau te dzīvojuši sen. Pirms kristus. Bet ne visu laiku mēs dzīvojām Salvilā. Agrāk, kā jau visi, klejoja un meklēja savu vietu. Maknoti atrada šo vietu. Te bija auksti, drēgni un nevienas dzīvas dvēseles. Mandars Maknots pateica, ka te apstāsies un viss. Vairums negribēja, bet nu... kāda jēga klejot un meklēt, ja te visu var sākt. Koki bija. Zeme bija. Tā arī Salvilā turpināja dzimt Maknoti. Tad pēc četrām paaudzēm piedzimu es, tad māsa Katrīna un vēlāk Elīza.
Līga - Sanāk, ka Maknoti jau te ir sen?
Lia Mona - Ļoti. Man tēvs, Dinants Maknots, necieta raganas. Viņš vispār bija ļauns.Ja viņš uzzināja, ka kāda ir ragana, tad sadedzināja. Vairums bija muļķes un atzinās. Mana māte, Zeltene Maknota, arī bija līdzīga tēvam, bet bija viens labums, viņa pati bija ragana un neko neteica par mani. Labi, viņa to nezināja. Pienāca laiks man precēties. Viņi mani iepazīstināja ar Maksu for Vezerelu.
Līga - Vezerelu?
Lia Mona - Maks bija grāfs. Dāvids un Pauls bija bez "fon". Iedomājies, man bija jāaprecas 16 gados. Murgs! Es apprcecējos. Maks turpināja baroties. Teicu vecākiem, bet viņi manī neklausījās. Tas bija normāli. Bet man pa gadu bija jāpaliek stāvoklī, nekā. Vecāki vainoja Maksu. Tad mēs šķīrāmies. Kaut gan es biju precējusies ar Maksu, man bija mīļākais, Adrians Bardo. Lielisks mīļotais, mīļākais un tāāāda kaisle, kas joprojām man liek noelsties. Bet tad man nācās apprecēties vēl vienu reizi. Šoreiz laulība bija mierīga un...normāla. Bet Adrians apprecējās ar Katrīnu. Tās bija šausmas.

Liai Monai sāka birt asaras pār vaigiem. 

Lia Mona - Kādreiz šī māja bija lielāka. Daudz lielāka. Šajā istabā notika balles. Katru reizi es pēc ballēm raudāju, jo Adrians bija laimīgs ar manu māsu. Viņi bija lieliski, burvīgi. Mans vīrs visu zināja un to pieņēma. Ar šo vīru man bija labi. Bet diemžēl man nebija iespējas tikt pie bērna. Es redzēju kā aug Katrīnas un Adriana bērni, kā arī Elīzas bērni. Manu vīru nogalināja Maks, aiz greizsirdības un naida pret manu ģimeni. Pienāca laiks, kad man bija jāpārvēršas par vampīru. 18 gadi bija pienākuši.
Līga - 18 gados?
Lia Mona - Jā. Tas bija nepieciešams. Diemžēl tas laiks arī bija Adrianam. Vairākus mēnešus es atrados pagrabā kopā ar savu mīļoto. Adrians izcīnīja izsalkumu un nevēlējās baroties ar cilvēku asinīm. Es nē. Es tikai izlikos, ka nevēlos cilvēku asinis. Raganas spēja sevi ietekmēt ar burvestību. Tēvs noticēja. Pēc dažām dienām, kad Adrians tika izlaists, mani izlaida. Pirmais, ko es izdarīju, es nogalināju savus vecākus un tad aizbēgu. Biju nezvērs. Nogalināju daudz cilvēkus. Bet bija mirklis, kad sevi saņēmu rokās. Tad es dzīvoju pavisam netālu no Katrīnas, Adriana un Elīzas. Vēroju kā aug viņu bērni, viņu bērnu bērni un tā tālāk. Katrīna arī tika pārvērsta par vampīru. Bet notika, kas šausmīgs, tika nogalināts Adrians. Maks uzzināja, ka viņš bija mans mīļākais un viņu nogalināja. Bet Maks nerēķinājās ar to, ka nogalinot manus mīļos, es nebūšu ar viņu kopā.
Līga - Kas tad notika ar Katrīnu?
Lia Mona - Katrīna mira dzemdējot tavu māti.
Līga - Manu māti?
Lia Mona - Jā.
Līga - Bet viņa bija vampīrs.
Lia Mona - Bet tas jau ir cits stāsts. Ik pēc cik tur gadsimtiem sieviete vampīrs ar vīru vampīru var dzemdēt bērnu. Bet... sieviete dzmedībās mirst. Tā arī nomira Katrīna. Bērns, kas piedzimis vampīriem aug līdz 19 gadiem un tad pārvēršas par vampīru, bez asiņu iedošanas, bez nogalināšanas.
Līga - Bet mamma novecoja.
Lia Mona - Jā. Bet novecoja ik pēc 10 gadi. Tāpēc tava mamma bija tik jauna.
Līga - Bet tad es mammai piedzimu, kad viņa bija vampīrs.
Lia Mona - Jā, bet tavs tēvs vēl nebija, kad tu piedzimi.
Līga - Es neko nesaprotu.
Lia Mona - Tas ir gari un sarežģīti. Bet nevienam to nesaki. Tas ir noslēpums. Tava māte, tavu tēvu satika, kad jau bija 1988.gads. Tavam tēvam bija 19 gadi. Edmunds Bardo bija lieliska partija tavai mātei. Alise iemīlējās tavā tēvā no pirmā acu skatiena, tāpat arī Edmunds. Lielisks pāris. Tava māte paspēja dzemdēt Adrianu pirms tēvs kļuva par vampīru. Mūsu ģimene slēpj daudz ko, tāpēc nekas netiek rakstīts par mums. Visi domā, ka tava māte dzemdēja tevi pirms kļuva par vampīru.
Līga - Un kas notika ar Elīzu?
Lia Mona - Viņai paveicās. Viņa netika pārvērsta par vampīru un dzīvoja laimīgi. Bet nu...gāja pāri sērga un viņa saslima, un nomira. Es visus šos gadus vēroju visus. Bet es nezināju vai kāds vēlējās mani redzēt. Tu esi pirmā no Maknotām, ar kuru es runāju. Starpcitu, tu līdzinies Elīzai, bet labi, ka tikai izskatā.

Lia Mona saldi iesmējās.

Līga - Jām, skarbs tev liktenis bijis.
Lia Mona - Kādam jau ģimenē ir jābūt tam melnajam. Diemžēl dēļ mana naida, es tā biju.
Līga - Tas nav jauki, tas nu gan.
Lia Mona - Tavs brālis, Adrians, ir kopija Adrianam. Gan izskats, gan raksturs. Identiski.

Līga pasmaida. 
Līga sajutās skumji. Viņa vēlējās atpakaļ savu iepriekšējo dzīvi, kad vecāki bija dzīvi un ģimene bija laimīga.

Līga - Klau... šī ir tava sapņu māja. Varbūt vēlies pārvākties uz šejieni? Nevajag dzīvot pie  Paula un Dāvida. Mēs esam ģimene.
Lia Mona - Kāpēc gan ne!

Lia Mona pasmaida un atkal iemalko vīnu.

Līga - Klau, bet tad sanāk, ka mēs neesam Maknoti?
Lia Mona - Kāpēc tu tā domā?
Līga - Nu Katrīna apprecējās ar Adrianu,bet viņš taču bija Bardo.
Lia Mona - Nē. Te sākās radnieciskās saites. Te bija brālēni un māsīcas. Visi bija Maknoti. Te vijās paaudzes un Adrians bija ceturtās pakāpes brālēns. Un te jau ceturtā pakāpec mainīja drošībai uzvārdu.
Līga - Bet tu paliki par Maknotu, lai gan precējies ar Maksu un vēl vienu vīrieti.
Lia Mona - Es paliku pie sava un teicu, ka nemainīšu uzvārdu. Es biju hercogiene, bet pēc tam man tituls tika atņemts, jo izšķīros ar Maksu.
Līga - Nu tagad visu saprotu.
Lia Mona - Nu tad es došos paņemt visas mantas.

Līga pieceļas un to pašu dara Lia Mona.

Līga - Tad gaidīšu tevi. Pateikšu arī Adrianam.

Līga un Lia Mona apskaujas, tad atvadās.
Līga atkal apsēžas dīvānā un izbauda filmu ar vīna glāzi rokās.