ES SMEJOS PAR ĒNĀM [9.nodaļa part2]

9.nodaļas 2.daļa

***

Līga turpina atspūsties un bauda vienatni.
Bet atkal viņu kāds iztraucē.

Līga - Nu ne tagad. Tas nav nopietni.

Līga negribīgi pieceļas un lēnā gaitā dodas pie durvīm.
Tur stāv Dāvids.
Līga saviebjas.

Līga - Ko tu vēlies?
Dāvids - Aprunāties.
Līga - Tad ienāc! Bet lūgums, ātri. Man nav noskaņojuma runāt.

Dāvids ieiet mājā un seko Līgai uz istabu.

Dāvids - Es vēlos aprunāties par Jūliju.
Līga - Āāā... Mīlestība.
Dāvids - Ko?
Līga - Stāsti, kas tev uz sirds.
Dāvids - Pārtrauc!
Līga - Nē. Kad beidzot izlemsi mani nenogalināt, es padomāšu par normālu attieksmi.

Dāvids apsēžas krēslā.

Dāvids - Ko Jūija tev nodarīja?
Līga - Neko īpašu. Tikai abi ar Maksu mani nolaupīja. Spīdzināja aptuveni mēnesi. Dzēra manas asinis, grieza man rokas, kājas un kaklu. Man astoņu gadu vecumā bija sirmi mati. Tāda ir tava mīļotā Jūlija. Pašlaik Maks un Jūlija vēlas mani nogalināt, nu vismaz nogaršot.
Dāvids - Jūlija vairs nav tāda.
Līga - Tu joko?

Līga skaļi iesmejas.

Līga - Tā ir tā pati maita, kas pirms vairākiem gadiem centās mani nogalināt. Neviens nav mainījies. Viņa ir kļuvusi vēl sliktāka. Viņa vēlas pielīst pie tevis, lai tiktu klāt man. Bet tu kā akls idiots tici viņas labestībai. Atver acis dārgumiņ!

Dāvids pieceļas un pieiet Līgai tuvu klāt.

Dāvids - Tu neko nezini.
Līga - Tu pats neko nezini. Noņem rozā brilles un tad pamanīsi, kas notiek apkārt.
Dāvids - Es redzu.
Līga - Jā, kā ar tevi manipulē kaut kāda maita un tu viņu akli mīli.

Dāvids  kļūst nikns un saņem Līgu aiz pleciem.

Dāvids - Izskatās, ka tu nemaz nebaidies no vampīriem.
Līga - No kā man baidīties? Mani vecāki bija vampīri.
Dāvids - Bet no manis ir jābaidās.
Līga - Man nav vēlmes baidīties no tā, ko es varu tā viegli nogalināt.
Dāvids - Ļoti smieklīgi.
Līga - Palaid mani vaļā.

Dāvids saņem Līgas plecus vēl ciešāk.

Dāvids - Ņem savus vārdus atpakaļ, tad es tev neko nenodarīšu.
Līga - Es atvainojos, ka tu esi tāds idiots, kas neredz Jūlijas īsto dabu.

Dāvida seja naidpilnā niknumā kļūst sarkana un viņš ar visu spēku aizmet Līgu. Līga atsitas pret grāmatplauktu tā, ka tā plaukti salūzt.

Dāvids - Es teicu, nekaitini!

Dāvids ātri dodas prom.
Līga paliek guļot puz zemes bez samaņas, ar asiņainu galvu.

***

Adrians izskrien no istabas pēc tam, kad Dāvids aizcērt durvis.
Viņš dodas uz istabu un ierauga Līgu guļam zemē bez jebkādas kustības pazīmēm.
Adrians pieskrien pie Līgas un mēģina sataustīt viņas pulsu.

Adrians - Hūū..

Adrians piezvana Kristapam un izsauc viņu uz mājām.
Līga sāk mosties.

Adrians - Nekusties. Tūlīt Kristaps būs klāt. Viņš ir mājās.

Līga mēģina cīnīties ar sāpēm, bet nesanāk un  sāk raudāt.
Adrians paņem spilvenu un lēnām paliek zem Līgas galvas.Viņš ierauga cik daudz asiņu tur atrodas.

Adrians - Kušs... Tūlīt viss būs labi. Tev iedos zālītes. Kristaps tevi izārstēs un viss būs perfekti.

Mājā ienāk Kristaps un steidzas uz istabu.

 Kristaps - Kas te ir noticis?
Adrians - Pašlaik nezinu. Ko darīt?

Kristaps izņem no somas šinu.

Kristaps - Es uzlikšu un aiznesīsim uz lielo guļamistabu.

Kristaps ātri visu izdara un abi ar Adrianu Līgu aiznes uz lielo guļamistabu un lēnām iegulda gultā.

Kristaps - Es iepotēšu viņai pretsāpju zāles, tā ātrāk iedarbosies.

Kristaps plecā iepotē zāles.

Kristaps - Vajadzētu apkopt pašu galvu.

Kristaps dodas uz vannasistabu, samitrina dvieli un apkopj Līgas galvu.

Kristaps - Tu tiešām nezini, kas notika?
Adrians - Nē! Kad ienācu istabā, tad neviena vairs nebija. Pēc manām domām tas bija Dāvids.
Kristaps - Dāvids?
Adrians - Tieši tā.
Kristaps - Skaidrs. Atkal viss no jauna sākas?
Adrians - Neuztraucies, viņš nav lielākais ļaunums.
Kristaps - Nu to es zinu. Maks un Jūlija ir ieradušies.
Adrians - Tieši tā.
Kristaps - Nu... Es palikšu un novērošu Līgu.

Pie durvīm kāds piezvana.
Adrians pamāj un dodas pie durvīm. Atverot durvis viņš ierauga Paulu.

Pauls - Sveiks.
Adrians - Sveiks. Nāc iekšā.

Pauls ieiet mājā.

Adrians - Ko tu vēlējies?

Pauls iesmejas.

Pauls - Dīvains jautājums. Ierados pie Līgas.
Adrians - Piedod, es domāju, ka viņa tev teica, ka dodas pie Ilizianas.
Pauls - Nē, neko tādu neminēja. Kad viņa aizbrauca?
Adrians - Šorīt.
Pauls - Nu skaidrs. Tad nu es došos un mēģināšu sazvanīt.

Pauls pamāj un dodas prom.
Adrians nopūšas un iet atpakaļ pie Līgas.

Adrians - Tas nav jauki, ka Pauls ierodas un prasa pēc Līgas.
Kristaps - Kāpēc tu neteici?
Adrians - Tu traks? Viņš taču nogalinās Dāvidu. Nē, tā nevar.

Adrians pakrata galvu un palīdz Kristapam apkopt Līgas pārsisto galvu.

***

Pauls ierodas mājās. Viņš ar troksni aizcērt durvis. Dāvida skatiens pievēršas Paulam.

Dāvids - Kas noticis?
Pauls - Līga man neko neteica un aizbrauca prom.
Dāvids - Uz kurieni?

Dāvids acīmredzami bija uztraucies.

Pauls - Ko tu uztraucies? Līga mani nepabrīdināja. Tā kā...esmu nokaitināts.

Lejā pa kāpnēm nāca Lia Mona ar somām.

Pauls - Uz kurieni tad tu?
Lia Mona - Pie Līgas. Viņa uzaicināja pie sevis dzīvot.

Lia Mona jutās laimīga un tas bija redzams viņas sejā.

Dāvids - Kāda velna pēc?

Dāvids noskaitās.

Lia Mona - Ko? Kādā velna pēc tu man to saki?
Dāvids - Kam tev tas? Vai tev nav labi šeit?
Lia Mona - Ir. Bet Līga ir mana radiniece. Es viņu sargāšu.
Pauls - Bet viņa ir prom.
Lia Mona - Un? Adrians mājās.
Pauls - Nu tad dzīvo laimīgi.
 Lia Mona - Mēs vienalga vēl satiksimies.
Pauls - Jā, jā.

Pauls pamāj un dodas uz savu istabu.

Lia Mona - Kas viņam?

Dāvids parausta plecus.
Pauls nonāk lejā un atdod Liai Monai viņas radurakstus.

Lia Mona - Paldies dārgais! Es nu došos.

Lia Mona pamāj puišiem un dodas prom.

Dāvids - Kāpēc tu ļāvi viņai iet prom? 
Pauls - Kāpēc nē? Viņa pati var izlemt kur dodas un kur nē. Es pat nevēlos viņai neko iebilst.
Dāvids - Jām.
Pauls - Un kāpēc tu tā uztraucies?
Dāvids - Viss labi.

Pauls pamāj un dodas atpakaļ uz savu istabu.
Dāvids pasper soli uz priekšu un uz galdiņa noliek savu telefonu.

Dāvids - Esmu idiots.

Dāvids aiziet prom no mājām.

***

Kristaps turpina parūpēties par Līgas galvu.

Kristaps - Kāds pie durvīm. Aizej!

Adrians aiziet atvērt durvis un tur redz Liu Monu ar vairākām somām.

Lia Mona - Sveiks dārgais! Esmu Lia Mona!
Adrians - Nāc. Adrians paņem Lias Monas somas un palīdz tās aiznest uz virtuvi.
Lia Mona - Kur Līga?
Adrians - Guļ, savainojusies.
Lia Mona - Es kad devos prom viss bija labi.
Adrians - Kāds jau labi pastrādāja.

Lia Mona pasmaida.

Lia Mona - Es zinu kas. Aizved mani pie viņas.

Adrians aizved Liu Monu pie Līgas.

Lia Mona - Mmm... Laba diena!

Kristaps pieceļas un sasveicinās ar Liu Monu.

Lia Mona - Esmu Līgas tante. Kas noticis?
Kristaps - Nav ne jausmas. Viņai ir pārsista galva.
Lia Mona - Tas nav labi.
Kristaps - Jā. Nu labi, es došos. Iebraukšu pašā vakarā!
Lia Mona - Es pavadīšu.

Lia Mona pasmaida un dodas pavadīt Kristapu līdz izejai.
Adrians paliek pie māsas un uzlūko viņu.

Adrians - Mums būtu jātiek no šādas dzīves prom.

Adrians noglāsta Līgas galvu.

***

Paiet dažas dienas. Līga jau pati spēj piecelties sēdus, bet grūti staigāt, jo sāp mugura.
Pie viņas istabā ienāk Lia Mona.

Lia Mona - Nu kā tu šodien jūties?
Līga - Ne visai. Cenšos cīnīties ar sāpēm.
Lia Mona - Klau, man šodien ir randiņš, es varu doties?

Līga sarauc pieri un samulst.

Līga - Kāpēc mana tante prasa man vai var doties uz randiņu?
Lia Mona - Laikam, ka uz randiņu es došos ar Zias bijušo vīru jeb Kristapu Ziedu.

Līga iesmejas.

Līga - Nu tad tagad viss skaidrs. Droši. Kristaps ir brīvs un jauks.
Lia Mona - Es zinu. Paldies. Tad nu es došos.

Līga pamāj un Lia Mona dodas tikties ar Kristapu.
Kristaps zin par Liu Monu un to, ka viņa ir vampīrs, bet tas viņu netraucē.
Lia Mona un Kristaps satiekas Salvilas parkā.

Kristaps- Kā jūties?
Lia Mona- Dīvaini.
Kristaps - Kāpēc?
Lia Mona - Es satiekos ar savas radinieces bijušo vīru.
Kristaps - Zinu. Tiešām ir nedaudz dīvaini.

Kristaps paņem Lias Monas rokas.

Kristaps - Bet tu esi lieliska.
Lia Mona - Mēs Maknotas visas tādas esam.

Lia Mona un Kristaps sāk smieties.

Lia Mona - Man tev jautājums.
Kristaps - Jautā.
Lia Mona - Tas būs dīvains jautājums un pārāk negaidīts.

Lia Mona nolieca galvu un tad ar apmulsušu skatienu uzlūkoja Kristapu.

Lia Mona - Man nekad nav bijušas kāzas. Šajā pasaulē esmu dzīvojusi jau ilgu laiku. Varbūt piepildīsi manu sapni?

Kristaps stāv apstulbis no šāda jautājuma. Viņš atlaiž Lias Monas rokas un cieši viņu uzlūko.

Kristaps - Tas tiešām ir negaidīti, pat ļoti. Parasti vīrietis lūdz sievietes roku.
Lia Mona - Parasti jā. Bet es nevēlos ilgāk gaidīt. Ikviens mirklis jāizmanto.
Kristaps - Labi.

Kristaps noņem savu gredzenu no pirksta, noliecas un atspiežas ar vienu celi pret zemi.

Kristaps - Lia Mona Ketlīna Maknota, vai tu kļūsi par manu sievu?
Lia Mona - Protams. Kāpēc gan ne?

Kristaps pieceļas un kaislīgi noskūpsta Liu Monu. Abi ļaujas šim mirklim.

*** 

Ir pagājusi nedēļa.
Lia Mona gatavojas savai lielajai dienai.
Līga atpūšas. Viņa sāk justies daudz labāk, bet vienalga kustības ir nedaudz ierobežotas.
Adrians sēž virtuvē un brokasto. Viņš dzird, ka kāds ienāk mājā. Adrians domā, ka tas ir Pauls, bet pagriežoties redz, ka virtuvē ieiet Dāvids.

Adrians - Ko tu te meklē?

Adrians nikni uzlūko Dāvidu.

Dāvids - Pašlaik nezinu pie kā lai pirmā iet, lai atvainotos.

Adrians kārtīgi uzlūko Dāvidu un atmaigst.
Dāvidam uz sejas bija parādījušies melni rugāji, kas acīmredzami nebija skūti nedēļu. Drēbes bija netīras, smilšainas un nedaudz saplēstas. 

Adrians - Labi. Izpalīdzēšu tev. Dodies uz dušu, augšstāvā un tur stāv dažas drēbes. Cerams, ka kaut kas tev derēs.
Dāvids - Paldies.
Adrians - Tev nav par ko pateikties. Es to daru, jo tas ir jādara. Jo labu dari, jo labs nāk atpakaļ.

Dāvids neveikli pasmaida un dodas uz augšstāva vannasistabu.
Adrians pieceļas un paņem no ledusskapja kaut ko paēst un paņem pudeli ar asinīm.

Adrians - Fuj, pretīgi.

Pēc dažām minēutēm no augšstāva nonāk Dāvids un izskatās daudz labāk.

Adrians - Nu tagad izskaties pēc cilvēka.
Dāvids - Liels paldies.
Adrians - Man ir prieks palīdzēt. Ne jau dēļ Līgas, bet gan dēļ tevis. Protams, tu nodarīji Līgai ļaunu.

Dāvids apsēžas pie galda.

Dāvids - Es apzinos. Bet es aizgāju prom no mājām, jo domāju, ka Pauls mani ienīdīs par to, ko es nodarīju viņa mīļotajai.
Adrians - Viņa nemaz neko nav teikusi Paulam.
Dāvids - Kāpēc?
Adrians - Man nav ne jausmas. Paēd.

Kamēr Adrians un Dāvids runā, Līga mēģina sasaukt Adrianu.

Līga - Nolādēts! Adrian!

Ar lielām sāpēm mugurā, Līga mēģina lēnām iet uz priekšu.
Līga nepamana, ka virtuvē sēž Dāvids un uzreiz uzrunā Adrianu.

Līga - Adrian, es tevu saucu.
Adrians - Piedod.

Adrians pieceļas un palīdz Līgai apsēsties. Kad viņa apsēžas, tad ierauga Dāvidu un saviebjas.

Līga - Ko tu šeit dari?
Dāvids - Atnācu atvainoties.
Līga - Protams. Sirdsapziņa moka? Ak pareizi, tev tādas nav.

Dāvids noliec galvu.

Līga - Zini? Labāk dodies prom. Tā būs labāk. Man nav vēlmes ne tevi uzklausīt, ne tev piedot. Tas nav... hmmm... manā kompetencē.
Dāvids - Tas ir smieklīgi.
Līga - Tev tas liek smieties, ka gandrīz divas nedēļas es nevaru normāli paiet, ka katram man ir jāpalīdz? Tev nāk smiekli par to, ka varēji mani nogalināt? Perfekti. Vismaz kādam tas izraisa smieklus. Vienīgais par ko vari pasmieties, par to, ka neskatoties uz to cik ļoti man sāp, es domāju par to kādu grāmatu plauktu nopirkt, kas piestāvētu interjeram.

Dāvids paliek nopietns un Līga uzreiz to pamana.

Līga - Paldies, ka uzklausīji. Vari doties prom.
Adrians - Līga!
Līga - Labi, es došos atpakaļ uz gultu, kur man vajadzēs pavadīt vēl kādu laiku. Paldies tev, mīļais un jaukais Dāvid!

Adrians palīdz Līgai piecelties un viņu aizved uz istabu.

Adrians - Tā gan nevajadzēja.

Līga ieguļas gultā.

Līga - Ko tad?
Adrians - Viņš visu šo laiku nebija mājās. Dāvids domāja, ka tu visu esi pateikusi Paulam.
Līga - Un? Nav mana problēma. Pats visu sabojāja.

Adrians pakrata galvu un dodas atpakaļ uz virtuvi.
Līga ieslēdz televizoru un mēģina aizmirst par to, ka mājā ir Dāvids.

Adrians - Piedod, viņa ilgi nepiedos.
Dāvids - Es saprotu. Pats pie vainas esmu.
Adrians - Klau, drīz Lia Mona precēsies, varbūt... tu ierodies uz kāzām. Līga iespējams varēs jau patstāvīgi pārvietoties un aprunāsieties.

Dāvids parausta plecus.

Dāvids - Tad jau redzēs, tad jau redzēs!

Dāvida domas aizklīst līdz notikumam ar Līgu.