ES SMEJOS PAR ĒNĀM [9.nodaļa part3]

9.nodaļas 3.daļa

No dienas, kad Dāvids bija apciemojis Līgu, bija pagājušas trīs dienas.
Lia Mona uztraukta staigāja pa māju, Līga iesmējās.

Līga - Lia, tu esi pārdzīvojusi daudz ko sliktāku un ļaunāku par šo. Kāzas tev ir sīkums.
Lia Mona - Nē, tas nav sīkums. Es šajā pasaulē esmu ilgi un nekad neesmu precējusies ar cilvēku, kas tiešām man rūp un, kuru mīlu pēc Adriana. Šis ir tāds mirklis, kas... es pat nezinu.
Līga - Viss būs labi.

Līga lēnām pieceļas un pieiet pie naktsgaldiņa.

Līga - Ņem šo. Tas ir dzimtas gredzens. Noteikti, ka esat jau iegādājušies citus, bet... tu esi dzimta... tu esi mana dzimta. Tāpēc ņem.
Lia Mona - Es atceros. Šis gredzens bija manai vecvecmammai. Šausmas, ko gan viņš ir pieredzējis. Te ir visa vēsture. Sākot ar vecvecmammu un līdz šai dienai.

Līga pasmaidīja un atkal apsēdās gultā.

Lia Mona - Nemoki sevi. Tev jātaupās rītdienas ballītei.
Līga - Jā, rītdienas ballītei uz kruķiem un bez Paula.
Lia Mona - Tu vari doties ar Paulu.
Līga - Un kā tu paskaidrosi šo?
Lia Mona- Pateiksi, ka biji pie Ilizianas un notika nelaime.
Līga - Es tā nevaru. Bet, iešu sevi nenogurdināt jeb atpūsties.

Lia Mona pasmaidīja un devās laukā no Līgas istabas.
Līga atkal apgūlās un iemiga.

***

Lia Mona devās pie Paula un Dāvida.

Lia Mona - Mani dārgie!

Lia Mona apsēžas pat nesagaidot uzaicinājumu.

Dāvids - Jā, lūdzu sēdies.
Pauls - Ko tu vēlies?
Lia Mona - Izskatās, ka kādam nav noskaņojuma.
Pauls - Uzminēji.

Lia Mona pasniedz puišiem ielūgumus.

Lia Mona -Šie ielūgumi ir uz manām un Kristapa kāzām.
Dāvids - Tu esi veca priekš šādām lietām.

Lia Mona acīmredzami sadusmojās.

Lia Mona - Un tu esi idiots un tu zini par, ko es runāju.

Dāvids noraustījās.

Dāvids - Labi, ņemu atpakaļ savus vārdus.
Lia Mona - Paldies.
Pauls - Es noteikti, ka neiešu.
Lia Mona - Kāpēc?
Pauls - Ko es tur bez Līgas darīšu? Parasti uz kāzām dodas pāros.

Lia Mona saprotoši pamāja ar galvu.

Lia Mona - Un tu, Dāvid?
Dāvids - Ieradīšos. Gan jau atradīsies kāda jauka meitene, kas būs gatava ar mani padejot.
Lia Mona - Varbūt.

Pauls apsēžas atpūtas krēslā.

Pauls - Kad Līga būs atpakaļ? Viņa tikai vienreiz atbildēja man uz zvanu. Cik sapratu viņa slimo un tāpēc nebrauc atpakaļ.
Lia Mona - Jā, saslima. Nekas. Gan drīz būs uz kājām. Negrib viņa slima traukties uz šejieni.
Pauls - Saprotu. Bet viņa neļauj man braukt uz Valmieru.
Lia Mona - Saproti viņu. Viņa negrib, lai kāds izturas uci puci pret viņu.
Pauls - Saprotu. Es nu došos nelielā pastaigā. Lai jaukas kāzas.
Lia Mona - Paldies.

Pauls neveikli uzsmaida un dodas prom.
Lia Mona naidpilni paskatās Dāvida virzienā un pieceļās kājās.

Lia Mona - Un tu kretīn, tik pamēģini izjaukt šīs attiecības ar savu stulbumu.
Dāvids - Dārgā Lia, viņiem nav lemts būt kopā. Pauls ir vampīrs, bet Līga ir cilvēks.
Lia Mona - Hmmm... Tu neko nezini, mīļais. Un es tev arī neko neteikšu. Daudz zināsi.... tu jau esi vecs.

Lia Mona smejoties dodas prom. Dāvids paliek dusmīgs.

***

Pienākusi Lias Monas diena, kad viņa beidzot uzvilks kāzu kleitu un apprecēsies.

Līga - Tu izskaties burvīgi un neorģināli.

Līga iesmējās.
Jā, Lias Monas kleita nebija oriģināla un pierasta. Tā bija dzeltenā krāsā. Garas piedruknes, ap vidukli spilgti dzeltena lentīte, gara un ieskauta mežģīnēs, bet ne ļoti kupla. Kājās Lia Mona bija uzvilkusi dzeltenas kurpes un uz galvas uzlikusi svaigu ziedu vainadziņu.

Lia Mona - Paldies dārgā. Baltā krāsa man nepatīk. Pārāk... pierasta.
Līga - Mums jādodas.

Lia Mona pamāja un abas ar Līgu devās uz mašīnu, lai dotos uz baznīcu.

Līga - Uztraucies?
Lia Mona - Jā, un pat ļoti. Liekas, ka tas, ko es pārdzīvoju ir daudz trakāk, bet nē... šis ir pavisam traki.
Līga - Nekas. Vismaz kaut kas jauns, labs. Ne tā kā vienmēr.

Lia Mona pasmaidīja.
Pēc neilga brīža viņas ieradās baznīcā. Tieši pie ieejas viņas gaidīja Dāvids. Viņš bija uzvalkā un viņa perfekto izskatu novērtēja pat Līga.

Dāvids - Sveikas dāmas! Man Kristaps teica, ka man tevi jāpavada pie altāra.
Lia Mona - Lai jau būtu.
Dāvids - Varbūt tev palīdzēt?

Dāvids pamanīja, ka Līga ir uz kruķiem.

Līga - Pati tiku galā iepriekš, tikšu galā arī tagad.

Līga pa kāpnēm devās ar kruķiem.
Dāvids nolūkojās un secināja, ka Līgai piestāv šis sievišķīgais un maigais apģērbs.
Līga bija uzvilkusi bēšīgu kleitiņu, kurai priekšpuse bija īsāka, bet mugurpuse garāka, bez lencītēm. Bet Līga pa virsu bija uzvilkusi korāļkrāsas jaciņu. Kājās viņai bija korāļkrāsas laiviņkurpes.
Līga sajuta, ka kāds viņu vēro un pagriezās. Dāvids veltīja viņai mīļu smaidu. Līga nespēja pretoties un pasmaidīja pretim, un tad beidzot iegāga baznīcā, un apsēdās sev piemērotā vietā. 


Dāvids - Nu nāc, dārgā Lia Mona!

Dāvids padeva Liai Monai savu roku. Lia Mona to pieņēma un abi devās pie altāra,skanot kāzu maršam.
Kristaps smaidīja un gaidīja, kad līgava tiks atvesta blakus viņam.
Pēc pavisam neilga mirkļa, Lia Mona nonāca pie Kristapa. Dāvids apsēdās blakus Līgai.

Dāvids - Viņa izskatās burvīgi.
Līga - Jā, tā ir.

Mācītājs sāk savu runu.

Mācītājs - Mēs esam šeit, lai patiesā un maigā mīlestībā savienotu šo jauno pāri. Tā kā jaunais pāris izteica vēlmi neieilgt ar runām, tad ķeršos uzreiz pie lietas. Vai Tu, Kristap Zied, vēlies ņemt par sievu Liu Monu Ketlīnu Maknotu, viņu mīlēt, cienīt un nenodot?
Kristaps - Jā, vēlos.
Mācītājs - Vai Tu, Lia Mona Ketlīna Maknota, vēlies ņemt par vīru, Kristapu Ziedu?

Lia Mona uzlūkoja Kristapu ar maigu skatienu.

Lia Mona - Jā, ņemu.
Mācītājs - Ar manu atļauju, pasludinu jūs par vīru un sievu. Varat noskūpstīt viens otru.

Lia Mona un Kristaps sākumā uzliek viens otram gredzenus un tad viens otru noskūpsta.
Viesi pieceļas kājās un applaudē.
Lia Mona pievēršas viesiem.

Lia Mona - Un tagad mēs varam doties svinēt.

Viesi pa priekšu palaiž jauno pāri un tad seko līdzi.

Dāvids - Ļauj man izpalīdzēt.
Līga - Mhm.

Dāvids paņem Līgu ap vidukli, otrā rokā paņem kruķi. Uz viena kruķa pieturoties un pieturoties ar otru roku pie Dāvids, viņi dodas uz automašīnu.

Dāvids - Kur notiks svinības?
Līga - Restorānā "Red".
Dāvids - Labi.

Dāvids palīdz Līgai iekāpt mašīnā un tad dodas uz restorānu.

***

Pauls satiekas ar Maksu.

Maks - Un kur tavs brālis?
Pauls - Svin kāzas.
Maks - Ooo... Ar ko tad?
Pauls - Ne jau ar ko, bet kam? Lias Monas kāzas.

Maks kļūst drūms.

Maks - Lia Mona?
Pauls - Jā. Kāpēc brīnies?
Maks - Nebrīnos.
Pauls - Un ko tu vēlies?
Maks - Cik zinu, tad jūs atradāt Melnā rozes akmens īpašnieci.
Pauls - Jā, un?
Maks - Man nepieciešams akmens.
Pauls - Pie viņas nav akmens, tā kā... viņa pat nezina par šo akmeni.
Maks - Lia Mona noteikti zina.

Pauls iekoda apakšlūpā.

Pauls - Un kā gan es neiedomājos.
Maks - Nu es domāju, ka Dāvids iedomāsies. Bet laikam viens no otra jūs tomēr neesiet tik tālu.
Pauls - Tu šaubies.
Maks - Man nav laika. Pasveicini visus.

Maks aizskrien prom.
Pauls apsēžas uz soliņa un vēros cilvēkus, kas iet garām un aizdomājas.

***

Kāzu svinības iet pilnā sparā.
Tiek spēlētas dažnedažādas spēles, tiek dziedāts un dejots. Bet vienīgā, kas nevar piedalīties nekur, tā ir Līga, jo viņa bez kruķiem pat nespēj kārtīgi noturēties kājās.

Dāvids - Varbūt varu tevi uzlūgt dejot?

Dāvids piegāja pie Līgas galdiņas un pieliecās pie viņas auss.

Līga - Es neesmu tā ar kuru šobrīd var padejot. Tava vaina.
Dāvids - Nāc! Savādāk visu vakaru nosēdēsi viena.

Dāvids pieiet no priekšas un paņem Līgas rokas. Viņš pavada Līgu uz deju zāles vidu un cieši tur viņu.

Dāvids - Neuztraucies. Cieši turies un viss būs labi.

Līga paklausa Dāvidu un cieši turas pie viņa dejas laikā.

Dāvids - Piedod man par to, ko es tev nodarīju. Tev bija taisnība par Jūliju. Viņa mani piemānīja.
Līga - Tev piedos Dievs. Es nespēju. Ja man nodara ļaunumu mani neuzklausot, tad nu... es nespēju. Tev bija iespēja manī ieklausīties.
Dāvids - Tev taisnība. Diezvai man Dievs piedos. Esmu pārāk daudz ļaunuma darījis.
Līga - Tas ir labojams. Sāc darīt labu.

Dāvids iesmējās un pievilka ciešāk pie sevis Līgu.

Dāvids - Drīkst tev kaut ko pajautāt?
Līga - Gan jau.
Dāvids - Kāpēc visai tavai ģimenei tādi citādāki vārdi nekā tev?
Līga - Kādā ziņā?
Dāvids - Nu... nevienam nav tradicionāla vārda, tikai tev.
Līga - Man teica, ka šis vārds ir māģisks, jo Līgo vakarā notiekot maģija. Tāpēc tas tā ir. Lia Mona arī to pašu apgalvo. Esmu īpaša. Un tas neizklausās labi. 
Dāvids - Tas, ka tu esi īpaša, tam es piekrītu. Tu atšķiries no visiem saviem radiniekiem jeb Maknotiem, vai Bardo. Kā jums tur tas uzvārds. Tevī nav ļaunuma. Es brīnos par tevi. Es tev nodarīju, ko tādu, bet tu pat runā ar mani.
Līga - Man ir izvēle? Tu esi mana puiša brālis. Jebkurā gadījumā mēs tiksimies, būsim viens otram līdzās. Varbūt mūs nevieno draudzība, bet... vismaz mums jāizliekas, ka starp mums ir vismaz saticība.
Dāvids - Taisnība.
Līga - Mēs ar savu naidu viens pret otru vairosim naidu pret Paulu. Es to nevēlos. Un starpcitu, Lia Mona arī nav ļauna.

Dāvids pasmaidīja.

Dāvids - Viņa nav ļauna. Tikai mazliet. Viņa ir skarba, pat ļoti. Tu tāda neesi. Kā jau teicu un apstiprināju, tu esi īpaša.

Līga uzlika savu galvu uz Dāvida pleca un ieklausījās mūzikas skaņās.

***

 Tuvojās pusnakts. Viesi bija nedaudz noguruši no aktīvās ballītes.

Lia Mona - Nu, tad es metīšu pušķi. Mīļās, brīvās meitenes nostājaties man aiz muguras.

Visas brīvās un ne tik brīvās meitenes sastājās aiz Lias Monas, lai noķertu kāzu pušķi.

Dāvids - Kāpēc tu neej?
Līga - Nē, negribu. Lai jau ķer, kurām jau ir puiši un domā par kāzām, vai kurām nav un arī par tām domā.
Dāvids - Un tu nedomā?

Līga skaļi iesmējās.

Līga - Man tikai nesen palika 18 gadi. Kā tu domā?
Dāvids - Vai tad tas ir slikti, apprecēties 18 gados? Atceries, mūsu senči precējās jau 15 gados. Tu savos gados skaistītos vecmeita.
Līga - Bet tagad nav tādi laiki.
Dāvids -  Priecājies, ka tavi senči, neapvainojies, es nerunāju par taviem vecākiem, bet par vecvecākiem, nav dzīvi. Atceros, ka viņi pat taviem vecākiem lika apprecēties 15 gados, bet tavi vecāki aizmuka no mājām.
Līga - Kā tu zini?

Kamēr Līga un Dāvids runāja, Lia Mona meta pušķi un tas trāpīja Līgas klēpī.

Lia Mona - Nu, ko... gaidu kāzas, dārgā!

Viesi applaudēja, bet Līga bija samulsusi.

Dāvids - Varēšu Paulu apsveikt.
Līga - Paldies. Un kā tu zini?
Dāvids - Es pazinu tavu tēvu. Labs cilvēks. Ik pa laikam iedzērām kopā pa labam konjaciņam. Bijām labi draugi. Tikai kušš, Paulam nesaki.
Līga - Nu jā. Skaidrs.

Līga paņēma rokās pušķi un to pētīja.

Līga - Pauls...

Līga nolika pušķi uz galda, piecēlās un paņēma kruķi.

Līga - Es vēlos pabūt viena. 

Līga devās uz atsevišķu telpiņu, lai mazliet pasēdētu un atpūstos no burzmas.
Dāvids bija atspiedies krēslā un malkoja šampanieti.

Lia Mona - Kur Līga?
Dāvids - Teica, ka vēlas pabūt viena.
Lia Mona - Cerams, ka tu neko lieku nepateici.
Dāvids - Es nemaz tik ļauns neesmu. Jā, es atzīstos, ka izdarīju ļaunu, bet... tas bija pēkšņā dusmu uzplaukumā. Vairs tas neatkārtosies. Neuztraucies. Visu sabojāja tavs pušķis.

Lia Mona apsēdās blakus Dāvidam.

Lia Mona - Kāpēc?
Dāvids - Viņa noskuma vai arī viņai palika bail. Kā nekā pašreiz viņai ir attiecības ar Paulu. Tev pašai nebūtu dīvaini, ja tu parasts mirstīgais skuķis būtu kopā ar vampīru? Loģiski, ka viņa vēlas bērnus, kāzas, skaitu dzīvi. Pauls nespēs tādu sniegt.
Lia Mona - Jā, tev tur ir taisnība. Varbūt parunāt ar viņu?
Dāvids - Nē. Nevajag kaķeni raustīt aiz astes, kļūs nikna.

Lia Mona pasmaidīja.

Lia Mona - Tad es došos pie sava līgavaiņa.

Dāvids pamāja un turpināja sēdēt.

***

Līga sēdēja uz dīvāna un zvanīja Paulam.

Līga - Čau. Ko dari? 
Pauls - Sēžu parkā. Ko tu?
Līga - Skumstu pēc tevis. 
Pauls - Es arī. Satikos ar Maksu, viņš vēlas akmeni.
Līga - Diemžēl nevaru palīdzēt. 
Pauls - Zinām. Kad mājās būsi?

Līga apklusa. Ko gan teikt? Atkal melot?

Līga - Rīt  no paša rīta. Atnāksi pusdienlaikā? 
Pauls - Protams. Esmu noilgojies. 
Līga - Es arī, mīļais! Bet man nu... jādodas. 
Pauls - Attā.

Līga noliek telefonu sev blakus un izplūst asarās.

Līga - Ko gan es daru?

Telpiņā ienāk Dāvids.

Dāvids - Kas noticis?
Līga - Nekas.
Dāvids - Pēc tevis neizskatās.

Līga atkal noslēdzas sevī.

Dāvids - Klausies, neuzvedies kā nepieejams skuķis. Tev nepiestāv. Stāsti!

Dāvids apsēžas blakus Līgai.

Līga - Es pateicu Paulam, ka rīt būšu mājās. Es nezinu, ko darīt. Esmu vēl uz kruķiem.
Dāvids - Tiešām piedod. Es pats sev nespēju piedot šādu rīcību. Nezinu, kā lai tev atvainojas.
Līga - Pietiek. Nekas. Piedodu tev. Saprotu tevis. Viss... lai paliek. Tas bija burtiski pirms mēneša un viss.
Dāvids - Tagad tu to dusmās, aizvainojumā vai naidā?
Līga - Es neesmu ļauna. Es visiem piedodu. Bet ne visi to zina.

Dāvids pieceļas kājās un to pašu dara Līga.

Līga - Jādodas uz svinību telpu. Drīz jau Lia Mona dosies prom. Jāatvadās.

Dāvids pieiet pie Līgas un vēlas viņai palīdzēt.

Dāvids - Nevajag tev kruķus. Būšu tavs atbalsts.
Līga - Paldies.

Līga un Dāvids dodas atpakaļ uz svinību telpu.

Lia Mona - Viss kārtībā?
Līga - Jā, paldies. Kad prom dosieties?
Lia Mona - Pēc šīs dziesmas jeb dejas. Jūs abi arī nāciet uz deju plača.

Līga pamāj ar galvu un abi ar Dāvidu seko Liai Monai.
Lia Mona pieiet pie mikrafona.

Lia Mona - Šī ir mūsu pēdējā deja pirms mēs dodamies prom. Kad pirms vairākiem gadiem es te atgriezos, te viss bija mainījies, bet ne mans sapnis. Un šis sapnis ir Kristaps. Beidzot...beidzot esmu radusi mieru un apprecējusies ar savu sapņu vīrieti. Un šī dziesma ir veltījums jums, lai jūs atrodat savu otro pusīti un šī otrā pusīte būs jums blakus līdz mūža beigām. Mums pievienosies Līga un Dāvids.

Kristaps pasniedza Liai Monai roku un aizveda uz deju placi, kur atradās Līga  un Dāvids.
Visā zālē atskaņojās Westlife dziesma Beautiful in White.
Kristaps pievilka cieši jo cieši savu līgavu Liu Monu. Abi smaidīja un bija laimīgi kā vēl nekad.
Līga dejojot vēroja katru Lias Monas un Kristapa soli ar smaidu uz lūpām.

Līga - Cik burvīgi.
Dāvids - Katra sapnis.
Līga - Drīzāk katras sapnis.

Līgai acīs parādījās asaras un viena asara noritēja pāri Līgas labajam vaigam.
Dāvids to pamanīja un maigi pieskaroties ar roku, noslaucīja asaru.

Dāvids - Nevajag raudāt. Šodien ir jāpriecājas. Šodien ir jāsmaida, jāsmejās.
Līga - Tu šodien esi cits cil... cilvēks nekā citas dienas. Jaukāks, gādīgāks... citāds.
Dāvids - Es mēģinu labāk saglabāt savu stingro un ļauno pusi, lai nesalūztu.
Līga - Jā. Žēl, ka man nav tādas puses.
Dāvids - Tev nevajag. Nepiestāvētu. Tu esi maiga.

Līga ieskatījās Dāvida acīs. Tās bija tumši brūnas un tās šobrīd likās tik siltas, ka viņa nespēja noturēties un pietuvojās pie Dāvida lūpām. Viņa nenoturējās un noskūpstīja viņu.
Dāvids, loģiski, ka nepretojās. Viņš cieši pievilka meiteni sev klāt un arī noskūpstīja. To ieraudzīja Lia Mona.

Kristaps - Kas...

Kristaps arī pamanīja.

Kristaps - Bet... Kāpēc?
Lia Mona - Viņa pamanīja Dāvidā to, ko citi nespēja pamanīt, siltumu.
Kristaps - Kā tu zini?
Lia Mona - Mēs esam Maknotas. Ikvienā cilvēkā, pat visļaunākajā mēs pamanāmies ieraudzīt, ko labu.

Lia Mona pasmaidīja.

Kristaps - Bet Pauls?
Lia Mona - Neuztraucies, Pauls būs pirmajā vietā, vienmēr. Lai liktenis iet savu ceļu. Viņai daudz grūtu brīžu priekšā. Lai izbauda... pat šo. Tas nebūs ilgs posms.

Kristaps pamāja un apskāva savu līgavu.
Līga saprata, ko dara un ātri atrāvās no Dāvida.

Līga - Piedod.
Dāvids - Nekas. Tas bija pārāk impulsīvi.
Līga - Jā! Taisnība.

Līga bija samulsusi un vēlējās, lai ātrāk beidzas dziesma. 
Pēc minūtes dziesma bija beigusies.

Lia Mona - Paldies, ka ieradāties, bet nu... mums jādodas turpināt mūsu sapņu lidojumu. Paldies.

Lia Mona un Kristaps atvadījās no viesiem un devās prom, kāzu ceļojumā.
Dāvids pavadīja Līgu pie galdiņa un abi apsēdās.

Līga - Laikam man arī jādodas uz mājām.
Dāvids - Kur Adrians?
Līga - Viņš uz drauga kāzām bija.
Dāvids - Nu skaidrs. Es tevi aizvedīšu.

Līga pamāja un abi ar Dāvidu devās pakaļ savām lietām.

***

Pauls sēdēja viens savā mājā un lasīja grāmatu.
Pie durvīm kāds pieklauvēja.
Pauls negribīgi piegāja pie durvīm. Kā nekā bija ļoti vēls un neviens it kā nestaigāja apkārt.
Viņš lēnām atvēra durvis un tur stāvēja Adrians.

Pauls - Adrian? Ko tu šeit?
Adrians - Man ir jāzina viena lieta.
Pauls - Ienāc!

Adrians ienāca Paula mājā.

Pauls - Varbūt kaut ko iedzert?
Adrians - Nē. Es ilgi nebūšu.
Pauls - Saki, kas tevi uztrauc.
Adrians - Jūs tiešām pazināt manus vecākus?
Pauls - Jā. Bet to mēs tik tagad uzzinājām, ka esam pazīstami.

Adrians kļuva dusmīgs.

Adrians - Tātad jūs esat tie, kuri viņus nogalināja.
Pauls - Ko? Kādas muļķības! Mēs tiešām viņus nenogalinājām. Kāpēc tu to saki?
Adrians - Man Maks teica, ka vecāki tika nogalināti ar jūsu rokām.
Pauls - Maks! Skaidrs. Nē. Jūsu vecākus nogalināja kāds cits un mēs viņus nevarējām nogalināt, jo tajā laikā mēs bijām Vācijā.

Adrians vēlējās uzbrukt Paulam ar koka mietu, bet Pauls uzreiz apturēja viņu.

Pauls - Nemaz necenties. Mēs tavus vecākus neesam nogalinājuši. Pietiek! Tas Maks vēlas mums atriebties. Viņš nespēj tikt klāt nepieciešamajam akmenim. Tā kā...Bardo jaunskungs, nomierinaties.

Adriana roka atslāba.

Adrians - Tiešām?
Pauls - Jā. Labāk parūpējies par māsu un domā par viņu. Vecākus vairs neatgriezīsi, bet savu saprātu gan spēsi atgriezt. Neliec vainu uz mums. Sākumā uzzini visu, kas ir bijis īstenībā un tas pārmet. Jūs vēl nebijāt piedzimuši, ka mēs pazinām jūsu vecākus.

Adrians pamāja ar galvu.

Adrians - Labi. Ja tā tiešām ir, tad ļoti atvainojos. Ja tā nav, es atradīšu iemeslu, kā jūs nogalināt.
Pauls - Ja tā tiešām būs, es pats sevi nogalināšu.

Adrians pasmaidīja.

Adrians - Piedod. Es nu došos.

Pauls pamāja un pavadīja Adrianu līdz durvīm.

Pauls - Hmm... Nu Maks, tu esi tizlenis.

Pauls aizslēdza durvis, aizgāja atpakaļ, kur sēdēja un turpināja lasīt grāmatu.

***

Dāvids atveda Līgu uz mājām un pavadīja līdz durvīm.

Līga - Paldies tev. Es nu došos.
Dāvids - Paldies tev par jauko vakaru. Drīzāk Liai Monai. Bet tu man sastādīji kompāniju.
Līga - Nu... nekas cits jau neatlika.

Līga iesmējās. Viņa pagriezās un vēra jau durvis vaļā.

Dāvids - Tiešām piedod man. Dēļ manis tev problēmas vien rodas. Kad akmens tiks atrasts un iznīcināts, es došos prom. Neuztraucies.
Līga - Tā nav tava vaina, ka esi te. Jūs ieradāties, lai sāktu jaunu dzīvi. Akmens ir akmens. Maks un Jūlija vēlas iznīcināt mani un jūs. Akmeni viņi nevēlas iznīcināt. Zini kāpēc?
Dāvids - Nē.
Līga - Ja viņi iznīcinās akmeni, ļaunais vampīru klans ies bojās, momentāli. Padomā. Maks, Jūlija... vēl daži citi. Tie, kas ir Rubensa varā, tie mirs. Padomā pats, vai viņi tiešām vēlas to iznīcināt.

Dāvids sadusmojās un uzsita ar roku pa durvīm. Līga noraustījās.

Dāvids - Piedod. Skaisti.
Līga - Bet es vienalga mēģināšu atrast akmeni. Neuztraucies.
Dāvids - Nu zini, es sāku uztraukties. Varbūt nevajag?

Līga sāka smieties un Dāvids arī.

Dāvids - Labi. Tu esi jau nogurusi, ej!

Līga pasmaidīja un nobučoja Dāvida vaigu, un iegāja mājā. 
Dāvids saulaini smaidīja.