Es smejos par ēnām! [10.nodaļa part1]
10.nodaļa 1.daļa
Nākamajā dienā kā runāts, Pauls pusdienlaikā ierodas pie Līgas, lai beidzot viņu sastaptu.
Līga izdzirdēja zvanu pie durvīm un devās pie tām. Viņa ieraudzīja Paulu un uzreiz krita viņa apskāvienos.
Līga - Es tā ilgojos pēc tevis.
Pauls - Es arī!
Pauls cieši piekļāva viņu sev klāt un kaislīgi noskūpstīja. Viņa roka klejoja pa Līga muguru. Līga ar saviem pirkstiem iebrauca Paula matos. Mirklis piederēja viņiem.
Adrians - Es atvainojos!
Līga un Pauls ātri atrāvās viens no otra. Līga pasmaidīja un aicināja Paulu iedzert tēju.
Pauls - Kāpēc tu tik pēkšņi aizbrauci prom?
Līga - Tā vajadzēja.
Līga pasniedza Paulam tēju un pati apsēdās pretim.
Pauls - Kā tas ir, vajadzēja?
Līga - Vajadzēja. Vai tad man tev sīkumos viss jāizklāsta?
Pauls - Ieteicams, lai man nebūtu citas domas galvā.
Virtuvē ienāca Adrians.
Adrians - Es kafiju uztaisīšu.
Līga pamāja.
Pauls - Pasaki man, kas notiek?
Līga - Nekas.
Pauls - Tas nav nekas. Tu klibo. Tev var redzēt rētu uz galvas. Kas notiek?
Adrians - Līga, labāk pastāsti.
Līga - Ko man stāstīt? Es biju pie Ilizianas. Saslimu, pakritu... viss.
Pauls aizdomīgi uzlūkoja Līgu un paskatījās uz Adrianu, kas pakratīja galvu un turpināja taisīt kafiju.
Pauls - Tu melo.
Līga - Nē. Mēs esam precējušies, lai katru soli tev atstāstītu? Nē!
Adrians palika dusmīgs un piegāja pie galda. Viņš atspiedās ar abām rokām uz galda un uzlūkoja Paulu.
Adrians - Klausies! Bija atnācis Dāvids, pirms kāda laiciņa. Nezinu, kas tur viņiem bija, bet es Līgu atradu guļam zemē ar pārsistu galvu, kas asiņoja un blakus atradās salauztais grāmatplaukts. Ja nebūtu neviena mājās, viņa varbūt būtu beigta. Lūk tas!
Līga neizturēja spriedzi un aizskrēja uz savu istabu, otrajā stāvā. Viņa tur ieslēdzās. Līga noslīdēja gar sienu un apsēdās uz grīdas.
Pauls - Skaidrs, pie kādas Ilizianas viņa bija. Viņa visu laiku tepat bija?
Adrians - Jā. Pat Lias Monas kāzās.
Pauls - Ļoti jauki. Kolosāli.
Pauls piecēlās un devās uz Līgas istabu. Viņš paraustīja durvis, tās bija ciet.
Pauls - Ielaid mani.
Līga - Nē. Tu esi dusmīgs.
Pauls - Un kādam man , pēc tavām domām, jābūt? Laimīgam? Priecīgam?
Līga - Nē. Saprotošam.
Pauls - Kāpēc? Mans brālis gandrīz nogalināja manu meiteni. Tas ir normāli?
Līga nopūšas un pieceļas.
Līga - Nav normāli. Bet ja es tev to uzreiz pateiktu, tu viņu nogalinātu.
Pauls - Protams. Tu domāji, ka es viņam vēl paglaudīšu galvu? Ielaid mani.
Līga - Nē, tu esi dusmīgs. Tu kaut ko vēl nodarīsi.
Pauls - Es tev neko nenodarīšu. Neuztraucies.
Līga nespēja noticēt.
Pauls - Es neesmu Dāvids, bet ja tu man neatvērsi, es izlauzīšu durvis.
Līga - Tad tu būsi tieši tāds pats kā Dāvids.
Pauls uzsita ar roku pa durvīm.
Pauls - Ielaid.
Līga atvēra durvis un ieskatījās Paulam acīs.
Līga - Zini ko? Dāvids nebija pie vainas, ka es nonācu līdz tam. Es viņu nokaitināju. Es izraisīšu šo situāciju. Es draudēju viņam, ka viņu nogalināšu. Es tā biju!!! Man vienalga vai tu tici vai netici, bet es esmu pie vainas. Un tagad liec mani mierā!
Līga ieskrēja istabā un aizcirta durvis. Viņa tās atkal aizslēdza. Līga iegūlās gultā un ļāva asarām vaļu.
Pauls mirklīti pastāvēja pie durvīm un tad devās uz izeju.
Adrians - Kā veicās?
Pauls - Ko tādu es nekad nebiju dzirdējis.
Adrians - Viņa ir spītīga un dažkārt nevaldāma. Pie tā ir jāpierod!
Pauls - Laikam tas prieks man nebūs ilgs.
Pauls dodas prom.
Adrians nopūšas.
Adrians - Kā mazi bērni!
***
Pauls ieradās mājās pēc strīda ar Līgu. Viņš redzēja, ka Dāvids sēž un klausās mūziku.
Pauls - Baudi vientulību?
Dāvids pagriezās uz Paula pusi.
Dāvids - Jā.
Pauls - Iedzersim?
Dāvids bija neizpratnē. Pauls nekad nevēlējās ar viņu iedzert.
Dāvids - Labi.
Dāvids piecēlās un piegāja pie bāriņa, no tā izņēma viskiju.
Pauls stāvēja pie grāmaplaukta un ar pirkstiem braukāja pa grāmatām.
Pauls - Visas grāmatas izlasītas.
Dāvids - Taisnība.
Dāvids ielēja glāzēs viskiju un devās pie brāļa.
Pauls negaidot Dāvidam iedūra vēderā nazi.
Dāvidam no rokām izkrita abas glāzes un saplīsa.
Pauls - Tagad paklausies. Tu zini labi, ka Līga ir mana meitene un man vienalga, ka viņa uzņēmās vainu, bet tas nenozīmē, ka es to neuzzināšu. Tu viņai nodarīji sāpes.
Pauls iedūra brāļa vēderā nazi dziļāk. Dāvids saviebās sāpēs.
Pauls - Es tev to mūžam pieminēšu. Priecājies, ka to neuzzināju uzreiz, savādāk tu būtu beigts. Man vienalga, ka tev nepatīk, ja tev draud, bet tu esi un būsi kretīniskākā radība uz šīs zemeslodes.
Pauls atlaida naža galu un devās prom, aizcirsdams durvis.
Dāvids izvilka sev nazi un nokrita uz grīdas, lai saņemtos.
Dāvids - Idiots!
***
Kopš strīda pagājušas jau trīs dienas. Līga nevar sazvanīt Paulu, lai atvainotos. Viņas zvani tiek ignorēti.
Līga - Kolosāli!
Adrians - Kas ir?
Līga - Pauls vispār neatbild. Tas dēļ tevis. Nevajadzēja būt tik atklātam.
Adrians - Nu zini? Ja manai meitenei tā gadītos, tad es vēlētos zināt taisnību. Un tu ne?
Līga pamāja. Adrianam bija taisnība.
Kamēr viņi skatījās televizoru, negaidot mājā ienāca Lia Mona.
Līga - Ohoo, ko tad tu te dari?
Lia Mona - Kristaps saslima. Tagad slimnīcā.
Līga - Tu varēji palīdzēt.
Lia Mona - Viņš negribēja. Vismaz nedēļu viņš pavadīs laiku tur. Es te.
Līga - Protams. Tu labi ietekmē manu brālīti. Sācis lasīt grāmatas.
Adrians pasmaidīja.
Adrians - Nav ne vainas. Īpaši vecajām grāmatām.
Lia Mona - Tavs radinieks, Adrians, arī dievināja lasīt. Mēs varējām stundām ilgi, sveču gaismā nodoties lasīšanai. Mūsdienās viss iet caur vienu vietu un nav tās romantikas. Tagad katrs paņem planšetdatoru un lasa, raksta un nepievērš viens otram uzmanību.
Adrians - Vai tad tavos laikos ar grāmatām bija savādāk?
Lia Mona - Bija.Mēs pēc tam stundām ilgi runājām par to,ko izlasījām. Tagad neviens nerunā.
Līga - Tev taisnība.
Līga piecēlās.
Lia Mona - Kur Pauls?Vai tad viņa nebija te jābūt?
Līga - Mēs sastrīdējāmies. Uzzināja par Dāvidu.
Lia Mona - Jautājums, vai Dāvids ir dzīvs?
Līga - Es par to nemaz neiedomājos. Jāpiezvana.
Lia Mona iesmējās. Līga devās piezvanīt Dāvidam.
Lia Mona - Es iešu atpūsties.
Adrians- Pagaidām istaba nav ieņemta.
Lia Mona - Paldies.
Lia Mona aizgāja atpūsties uz istabu.
Līga zvanīja Dāvidam, bet arī viņš neatbildēja.
Līga - Pie velna!
Viņa pagriezās, lai dotos ārā, bet viņai priekšā stāvēja Dāvids. Līga nedaudz iekliedzās.
Līga - Jauki, paldies, ka nobiedēji.
Dāvids - Vienmēr laipni!
Dāvids negaidot uzaicinājumu, apsēdās.
Līga - Jā, jūties kā mājās.
Dāvids - Paldies. Kāpēc Paulam nepateici kā bija īstenībā?
Līga - Es pateicu. Es tevi izprovacēju. Vai tad tā nebija?
Dāvids - Bija!
Līga - Viss skaidrs. Un kur Pauls?Es viņam zvanīju, bet nevienas atbildes.
Dāvids samiedza acis un piecēlās.
Dāvids- Tāpēc es atnācu. Domāju,ka viņš ir pie tevis un baudāt strīda augļus, bet sanāk, ka Maks man nemeloja.
Līga palika nopietna.
Līga - Ko tad?
Dāvids - Viņš ir nolaupīts!
Līga - Ko? Kā?
Dāvids - Pauls pirms trīs dienām devās prom. Pirms tam paspēja mani sadurt. Domāju, ka bauda divvientulību ar tevi. Bet laikam, ka tomēr nē.
Līga pēkšņi pagriezās un ieskrēja gaitenī. Viņa paņēma savu rudens jaku, uzvilka sporta apavus un izskrēja no mājas. Viņa skrēja, kur acis rāda, meklēt Paulu.
Dāvids viņai sekoja. Bet tā kā Dāvids bija daudz ātrāks, viņš panāca Līgu un apturēja.
Dāvids - Lūk tāpēc mana pirmā doma bija neteikt tev neko, kas saistīts ar Paulu. Tu traka esi? Maks vēlas tevi un viņš izmanto Paulu, lai tiktu pie tevis.
Līga - Man vienalga. Man jātiek pie Paula, tagad vai nekad.
Dāvids - Tici man, drīzāk tu pie Paula tiksi, bet vairs nedzīvosi. Tu neesi gana spēcīga, lai uzveiktu Maksu. Tev nav tāda spēka kā man vai Paulam.
Līga - Viņi Paulu nogalinās.
Dāvids - Nenogalinās. Tici man. Es par to parūpēšos. Un tagad, ejam. Tu atpūties, es visu nokārtošu.
Līga pakratīja galvu.
Līga - Nē, es došos kopā ar tevi.
Dāvids - Tas ir bīstami.
Dāvids piekļāva Līgu sev klāt.
Dāvids - Es parūpēšos, lai Pauls pie tevis atgriežas dzīvs un vesels.
Līga - Tu apsoli?
Dāvids - Jā,apsolu. Tas kā nekā ir mans brālis, ne tikai tavs draugs.
Līga pamāja.
Dāvids - Ejam. Tu atpūtīsies un viss, Pauls būs pie tevis.
Līga un Dāvids devās uz māju.
Viņus sagaidīja Adrians ar norupējušos skatienu.
Dāvids - Uztaisi tēju. Es došos meklēt Paulu.
No istabas iznāca Lia Mona.
Lia Mona - Es ar tevi. Tev vienam nebūs droši.
Dāvids - Labi. Ejam.
Lia Mona un Dāvids devās prom.
Adrians turēja apskāvienos māsu.
Adrians - Viss būs labi.
Līga - Es nešaubos.
Līga un Adrians devās uz virtuvi, lai padzertu tēju.
