Es smejos par ēnām! [10.nodaļa part2]

 10.nodaļa part2


Līga atpūtās savā istabā. Viņa gaidot jaunumus iemiga.
Līgap mocījās murgos, bet nespēja piecelties. Viņa redzēja sliktas lietas, kas varēja notikt ar Paulu.
Viņas miegu iztraucēja zvans pie durvīm. Līga steidzīgi piecēlās un noskrēja lejā, lai atvērtu durvis. Viņa tur ierauga Paulu un Maksu. Varēja redzēt, ka Pauls ir mocīts un bez spēka.

Līga - Ko tu šeit dari?
Maks - Atvedu tev Paulu. Ielaidīsi?
Līga - Tikai Paulu. Paulam nevajag ielūgumu.
Maks - Nē, man nevajag, lai tu ielaid tikai Paulu. Ielaid mani un noslēgsim darījumu.

Līgai strauji pukstēja sirds, bija saasināta elpošana. Viņa nezināja, kas Maksam prātā. Līga negribēja, lai viņai pašai vai Adrianam draud briesmas.

Līga - Labi, ienāc!

Maks kopā ar Paulu lēnām ienāca mājā.

Maks - Ejam uz istabu. Tur notiks mūsu pārrunas.

Līga parādīja, kur doties un devās tur kopā ar Maksu.
Maks iegāja istabā un nometa Paulu uz zemes.

Maks - Un tagad...tev man jāpadodas. Ja nepadosies, tu mirsi. Ja ne no manas rokas, tad no Rubensa. Līdz ar tevi mirs visi tavi tuvie.
Līga - Labi, piekrītu.

Maks piegāja tuvāk Līgai un ieskatījās acīs.

Maks - Es zinu, ka tu lieto sargofīniju. Bet kas tev prātā? Ko tu domā?
Līga - Neko. Es domāju tikai par to, lai mani tuvie ir brīvi no tevis un Rubensa.
Maks- Bet līdz ar to tu pazudīsi no viņu dzīves. Tu to apjaut?
Līga - Jā, es to nojaušu, bet Adrianam visa dzīve vēl priekšā. Man nav, ko zaudēt. Labāk, lai es pati padodos, ne, lai aiz manis iet asinsceļš.
Maks - Gudra meitene.

Līga izdzirdēja, ka mājā kāds ienāca. Maks pasmaidīja.

Maks - Mums ciemiņi. Cik jauki!

Istabā ienāca Dāvids un Lia Mona.
Lia Mona bija pārsteigta par to, ka Maks bija iekšā mājā.
Dāvids pasmaidīja.

Dāvids - Kas jauns? Kas notiek?
Maks - Mums te norit darījums. Netraucējiet un paejiet nost no ceļa.

Dāvids ieraudzīja Paulu uz grīdas.

Dāvids - Varēji būt pieklājīgāks un manu brāli ielikt gultā vai dīvānā. Bet nē...ko gan es no tevis varu sagaidīt. Pinies ar visādām padibenēm. Ak jā, pats tu tāds esi.

Maks sadusmojās un paķēra pie rokas Līgu.

Maks - Es neesmu padibene un nekad arī tāds nebūšu. Atceries, mums ar Līgu ir darījums. Piedursiet kaut vienu pirkstu, viņa mirs.
Dāvids - Un tad jautājums, kam tev tagad nolaupīt Līgu, ja tu viņu tāpat vari nogalināt? Mmm?
Maks - Tikai nesaki, ka tev viņas ir žēl. Tu pats vēlies viņu nogalināt. Es to izdarīšu tavā vietā, un viss.
Dāvids - Jā, tas skan vilinoši, bet zini ko? Ja tu nogalināsi Līgu, tevi nogalinās Pauls. Padomā pats. Tu esi redzējis Paulu vissliktākajos laikos un zini, ka viņam ir spēks tev noraut galvu. Es uz to ar baudu noskatīšos. Es baudīšu tavu nāvi...tavu asiņaino nāvi un smiešos.

Maks nogrūda Līgu uz grīdas un uzbruka Dāvidam. Viņš Dāvidu piespieda ar spēku pie sienas.
Līga izmantoja izdevību un mēģināja pamodināt Paulu.

Maks - Tu man nedraudi. Man ir daudz lielāks spēks nekā tev un Paulam kopā ņemot.

Dāvids mēģināja atbrīvoties no Maksa tvēriena.

Dāvids - Tu esi Rubensa vergs.

Dāvids redzēja, ka Līga cenšas pamodināt Paulu, bet nekas nesanāk.

Līga - Paul... Paul... Celies. Lūdzu celies!

Lia Mona piegāja pie Līgas un Paula.

Lia Mona - Vinam nepieciešamas asinis.
Līga - Ledusskapī ir. Atnes.
Lia Mona - Nē, mīļā. Viņam vajag cilvēka asinis. Vampīrs var iztikt no dzīvnieku asinīm, bet izārstēties tikai no cilvēka asinīm. Tā to daba ir iekārtojusi.

Līga uzmanīgi uzlūkoja Maksu un Dāvidu. Līga redzēja, ka Dāvidam smagi elpot.

Līga - Iekod man.
Lia Mona - Ko?
Līga - Iekod man. Es Paulu izārstēšu.
Lia Mona - Tā nevar. Pauls sen nav lietojis cilvēku asinis. Tas var izvērsties...
Līga - Man vienalga. Kod man.

Lia Mona iekoda Līgas rokā. Līga iedeva Paulam asinis.
Pauls sāka pamazām mosties. Viņš bija nomocīts un pārguris.

Pauls - Nevajadzēja.
Līga - Kušš...

Līga glāstīja Paula galvu.

Līga - Viss būs labi. Es ticu!

Dāvids vairs nepretojās un Maks viņu palaida.

Dāvids - Brālīts ir dzīvs.

Pauls centās apsēsties.

Pauls - Kas te notiek?
Dāvids - Man tas pats jautājums.
Maks - Es ierados pēc Līgas.

Līga steigā piecēlās kājās un uzlūkoja samulsušo Dāvidu.

Dāvids - Paskaidrojiet.
Maks - Līga piekrita ziedoties, lai necieš neviens cits.
Līga - Tev nav pierādījumu.

Maks vērsa skatu uz Līgu.

Maks - Tu ar mani nejoko.
Līga - Es nejokoju. Tu labi zini. Es neesmu muļķe. Sākumā jāsastāda līgums.

Maks pasmaidīja.

Maks - Līgums? Labi!

Maks piegāja pie jaunā grāmatplaukta un paņēm no turienes šķēres.

Maks - Līgums! Man patīk tas vārds.

Maks lēnām piegāja pie Līgas.
Līga sāka arvien straujāk elpot. Neviens nekustējās. Visi baidījās no tālākā.
Maks paņēma Līgu pie rokas un pieveda pie loga.

Maks - Šeit būs labāks skats uz līguma parakstīšanu. Lūgšu uzmanību... Līga piekrita ziedot sevi, lai neciestu neviens tuvinieks. Neviens necietīs.
Dāvids - Ko tu darīsi?
Maks - Aizņemšos šo jauko meiteni uz ilgu laiku.
Līga - Lai paliek. Es došos.

Pauls piecēlās kājās.

Pauls - Nē. Tā nedrīkst.
Maks - Paul, kā patika spīdzināšana? Jūlija labi parūpējās par tevi?

Dāvids iesmējās.

Dāvids - Jā... Jūlija. Viņa bija gana sprigana. Man patika.

Maks vairs nesmaidīja.

Maks - Ko tu izdarīji?
Dāvids - Ar ko lai sāk? Sākumā mistiskā kārtā viņai virsū tika sargofīnija. Tad pamocīju ar nagliņām, kas šāvās no tās pistolītes. Pēc tam, kad viņa neminēja nevienu vārdu par to, kur ir Pauls, tu vai kāds, kas zin par tavu eksistenci, es norāvu viņai galvu. Tava mīļotā guļ saldā un mierīgā miedziņā.

Maks niknumā palika sarkans.

Maks- Ak tā... Nu tad slēdzam līgumu. Ja tas netiks slēgts, jūs un Līga mirsiet.

Pauls atrāva no galda kāju un vēlējās uzbrukt Makam, bet Maks ātri noreaģēja un atvairīja Paula uzbrukumu.

Maks - Nu, nu, nu...Kādus jokus jūs vēl izmetīsiet?
Lia Mona - Kam tev Līga?
Maks - Viņa ir izeja uz brīvību.
Lia Mona - Muļķības. Jūs visi domājat, ja viņa ir Maknota, ka viņai ir spējas. Jums ir maldīga informācija. Līga necik nav vērta. Viņas māte atteicās no spējām un līdz ar to Līgai tās nepiemīt. Jūs divi muļķi.

Lia Mona iesmējās.

Maks - Nevar būt. Bet raksti...

Maks samulsa.

Lia Mona - Raksti ir viens liels izdomājums. Es esmu vērtīga, ne Līga. Es vienmēr tāda būšu. Tev vajag mani.

Maks pasmaidīja.

Maks - Labi. Tad nāc, tu būsi mana.

Maks palaida Līgu un viņa pieskrēja pie Paula. Lia Mona devās pie Maksa.

Maks - Tagad tu būsi mana, uz visiem laikiem.
Lia Mona - Nē, nebūšu.

Liai Monai rokās bija koka miets, kuru viņa vēlējās iedurt sev, bet Maks apturēja.

Maks - Tu būsi mana, uz visiem laikiem.
Dāvids - Nebūs gan.

Dāvids pieskrēja pie Lias Monas un viņai sirdī iedūra koka mietu. Lia Mona sabruka uz grīdas un mira, bet pirms tam izdvesusi pēdējo vārdu "Paldies."

 Līga - Lia...Nē!

Līga pieskrēja pie Lias Monas.

Līga - Nē, nē, nē. Tikai ne tu.

Maks ar varu piecēla Līgu.

Maks - Negribējāt pa labam, būs pa sliktam.

Maks iedūra Līgas vēderā iepriekš paņemtās šķēres. Līga nokrita blakus Liai Monai. Viņa noasiņoja.

Maks - Jūs nogalinājāt manu mūža mīlestību un es nogalināšu Paula mūža mīlestību. Sakiet ardievu Līgai uz visiem laikiem.

Pauls vēlējās tikt pie Līgas, bet zināja, ka netiks. Viņam nepietika spēka, lai cīnītos pret Maksu.

Dāvids - Labi, lai mirst. Bet dzīvs tu neiziesi no šīs mājas. Tu mirsi tagad.
Maks- Kā? Tev nav pieejas man.
Dāvids - Taisnība. man nav pieejas. Un arī nebūs. Bet tu mirsi.

Pauls saprata, ka Dāvids ar sarunu mēģina novērst Maksa uzmanību.
Paulam rokās atradās iepriekš nolauztais miets. Viņš uzbruka Maksam un šoreiz tas bija veiksmīgs. Maks tika nogalināts.
Pauls ķērās klāt Līgas glābšanai. Viņš mēģināja izņemt no Līgas šķēres, bet nespēja.

Līga - Nē, sāp.

Līga raudāja no sāpēm. Viņa nespēja pat pakustēties. Viņa turpināja noasiņot.

Dāvids - Nu gan.

Dāvids piegāja pie Līgas un strauji izņēma šķēres un uzreiz iedeva Līgai savas asinis. Līga piespieda viņa roku pie mutes un dzēra asinis.

Pauls - Kāpēc nogalināji Liu?
Dāvids - Viņa man palūdza. Kad mēs bijām pie Jūlijas, viņa teica, ja savādāk nekas nedarbosies, tad nogalini mani. Tā bija vienīgā izeja.
Pauls - Tas nebija vajadzīgs. Un Kristaps?
Dāvids - Kristaps visu zināja jau no paša sākuma. Lia Mona visu zināja, kas notiks.
Pauls - Ko?
Dāvids - Viņa visu paredzēja.
Pauls - Kāpēc viņa nemainīja likteni?
Dāvids - Nezinu. Viņa man to neteica. Teica, ka labāk, lai viss iet savu ceļu. Nedrīkst aiztikt likteni.

Līga sāka atžirgt. Viņa piecēlās sēdus un paskatījās uz savu vēderu, tas bija sadzijis.

Līga - Paldies.
Dāvids - Vienmēr laipni dalīties ar savām asinīm, lai glābtu tevi.

Dāvids pacēla Maksu.

Dāvids - Es viņu aprakšu blakus Jūlijai. Lai jau viens otru moka tur...kaut kur tālāk.

Līga pamāja.

Pauls - Lia Monu ieliksim pagrabā. Tur vēsāks.
Līga - Jā. Es iešu uz dušu. Tad... nezinu.

Līga centās piecelties.

Dāvids - Mierīgāk jaukā. Prasi palīdzību Paulam.

Dāvids pasmaidīja un devās prom ar Maksu uz pleciem.
Pauls piegāja pie Līgas un apsēdās viņai blakus.

Pauls - Piedod man, ka es sadusmojos, pazudu. Labi, mani nolaupīja, bet piedod. Man vajadzēja ar tevi izrunāties un saprast tevi. Bet tā vietā es tevi sāpināju.
Līga - Piedod tu man arī. Man vajadzēja tev visu pateikt uzreiz. Man nevajadzēja neko slēpt. Mēs būtu kopā, kad man bija slikti, biju gultas režīmā. Mēs būtu kopā Lias Monas kāzās, dejotu kopā pirmo valsi, es noķertu pušķi un smaidītu, jo tu būtu man blakus.
Pauls - Es zinu. Bet tev bija bail un tās bailes bija patiesas. Ja tu būtu man uzreiz pateikusi par Dāvidu, es viņu nogalinātu, pat nedomājot.

Līga uzlika galvu uz Paula pleca.

Līgu - Tā tas notiktu.

***

Dāvids bija devies dziļi mežā, lai apraktu Maksu. Viņš bija nosmērējies, bet tomēr, ar smaidu uz lūpām darīja savu darbu.
Lēnām pie viņa kāds gāja klāt. Dāvids pagriezās un ieraudzīja gara vīrieti, kurš izcēlās uz meža gaišā fona. Ogļmelnie mati mirdzēja saulē, tumšā āda izcēlās rietošajā saules gaismā.

Dāvids - Rubens... Tu!
Rubens - Jā, es. Ko dari?
Dāvids - Nu man tevi jāapbēdina...aproku tavus vergus.

Rubens samiedza acis.

Dāvids - Maksu un Jūliju.
Rubens - Nu, es nepārdzīvošu. Man ir saruna.
Dāvids - Es nojaušu.
Rubens - Tev nepieciešams pielabināties pie Lias Monas tā, lai viņa pati gatava atvest Līgu pie manis.

Dāvids iesmējās.

Dāvids - Tu esi nokavējis. Lia Mona arī šodien mira. Tas ir tiešā saistībā ar Līgu. Viņa glāba Līgu no Maksa. Nevaru palīdzēt.

Dāvids atspiedās uz lāpstas.

Rubens - Tas gan bija negaidīti. Bet tu vari atvest Līgu.
Dāvids - Es nesaprotu, ar ko jūs tā nokaitināja Līga, ka visi grib viņu.
Rubens - Es vēlos viņas spējas. Es vēlos izmantot to, ko viena cita Maknota man atņēma. Es pārvērtīšu Līgu par vampīru. Viņas spējas kļūs stiprākas un lūk, man būs vēl viens vergs.
Dāvids - Tu joko?
Rubens - Izskatās, ka es jokotu? Nē. Tu neko nezini. Man nepieciešams melnās rozes akmens un Līga. Lai līdz Jaunajam gadam viņa būtu pie manis. Ja nebūs, es atnākšu pie tevis un viens burvju mājiens, galvas tev nebūs. Atceries!
Dāvids - Bet kāds man labums no tā?

 Rubens piegāja tuvāk Dāvidam.

Rubens - Tavs brālis turpinās dzīvot. Ja tu neizpildīsi šo lūgumu, viss...Pauls būs beigts līd zar tevi. Varbūt tikai Pauls, lai tu mocītos sāpēs visa mūža garumā. Neesmu izlēmis. Saprati?
Dāvids - Jā. Sapratu un klausos.
Rubens - Labs puika.

Rubens smiedamies devās prom.
Dāvids turpināja iesākto lietu un domāja kā piekļūt tik tuvu Līgai, lai viņa nenojaustu, kas viņam prātā.